– Tad taču izvirzīti pareizie kandidāti! Levita kungs mācētu visu konstitucionāli noformēt, savukārt Vējoņa kungam kā kara ministram varbūt pietiktu ar armijas atbalstu vien. 106
– Visi līdz šim nosauktie prezidenta amata kandidāti man ir pazīstami. Es ticu, ka ikviens no viņiem tiktu galā ar pienākumiem, kurus Valsts prezidentam uzliek pašreizējais Satversmē noteiktais statuss. Taču manam prezidentam būtu jāspēj uzņemties un realizēt konstitucionālu reformu. Tas, ka Latvijas nākotnei nepieciešama valsts pārvaldes reforma, ir tikai pirmais, kas būtu jādara, lai rastos iespēja būtiskākām pārmaiņām. Pieņemsim, ka esam to veikuši. Kas notiek tālāk? Nekas, kaut gan prezidentam ir dotas lielākas pilnvaras un ir tautas mandāts. Mūsu nepārdomāto, sasteigto politisko aktivitāšu dēļ, mūsu neizsvērto, bezatbildīgo saimniecisko lēmumu dēļ, mūsu nespējas kvalitatīvi novērtēt situāciju, kādā atrodamies, dēļ Latvija ir zaudējusi tik lielu daļu savas suverenitātes, ka pazaudēta ir arī iespēja pašiem izvēlēties tādu stratēģiju, kas garantētu pilnvērtīgu valsts attīstību nākotnē. Kā mums saimniekot savā zemē, kādas attiecības veidot ar citām valstīm, to vairs nenosaka Latvija. To nosaka sistēma, kurā mēs it kā brīvprātīgi esam iesaistījušies. Lai mēs kļūtu tik neatkarīgi, ka varētu sākt piepildīt trešās atmodas ideālus, nepieciešama reāla suverenitāte. Tas būtu jaunā prezidenta nākamais, patiesību sakot, galvenais uzdevums.
– Galvenais uzdevums – izstāšanās no Eiropas Savienības?
– Vai es neskaidri izteicos?
– Vai jums piekritīs tautas vairākums?
– Tas būtu noskaidrojams Latvijas tautas referendumā.
– Kāpēc tieši Latvijai tā jādara, kamēr pārējās valstis turēsies kopā?
– Esat tik pārliecināts, ka pārējās valstis tur grib palikt?
– Diskusijas virmo, bet eiroskeptiķi pārsvarā negūst virsroku. Nesen Horvātija iestājās ES, citas zemes arī gribētu Eiropas kopienā.
– Esmu pārliecināts, ka tas ir tikai laika jautājums, cik ilgi spēs pastāvēt tāda sistēma kā pašreizējā ES. Es neredzu šajā savienībā to saturu, kas atbilstu maniem ideāliem par Latviju kā neatkarīgu valsti. Es neredzu nākotni tādam valstu konglomerātam.
– Varbūt neatkarība sākās mūsu galvās, piemēram, nebūt izpildīgākajiem pēc Briseles regulām, bet vairāk darboties nacionālās interesēs, ņemt vairāk neatkarības.
– Protams. Taču valsts neatkarība sākas no brīža, kad cilvēki savā valstī var atrast darbu, lai spētu nodrošināt savas ģimenes ar visu dzīvei nepieciešamo. Tās ir pašas elementārākās eksistenciālās lietas. Valstij ir jāspēj rūpēties par saviem cilvēkiem. Ja valsts to nespēj, tad šie cilvēki pazūd un pazūd uz neatgriešanos.
– Dodoties uz Liepāju, daudzviet uzdūrāmies lielceļa remontam. Strādāja, pelnīja maizi latviešu ceļa strādnieki. Pa lielākai daļai ceļu labošanu finansē no ES fondu naudas. Baidos, ka suverēnai Latvijai ārpus savienības līdzekļus no Briseles nedotu.
– Un tie latvieši, kas vairs nestrādā Latvijā? Viņiem Latvija nevarēja nodrošināt darbu. Ne par valsts, ne par Eiropas budžeta naudu. Vispār šis jautājums par pievienošanos kādām savienībām kļūst aktuāls tikai tad, kad valsts nespēj parūpēties par saviem cilvēkiem un tie spiesti meklēt citus risinājumus.
– Un ko tad Brisele lai dara? Lai ieceļ prasmīgāku saimniekotāju gubernatoru, ja uz vietas nav gādīgas valdības ar saprašanu? Mēs taču vēlam valdību, kam jābūt “rūpīgai” par cilvēku.
– Kandidātus uz mūsu valdības amatiem piemeklē citos birojos, ne jau vēlētāju sapulcēs.
