– Aktīvi nerīkojoties, ZZS augstie reitingi arī ilgi nepastāvēs? 13
– Tauta skatās un cer. Tauta vērtē. Cilvēki, sabiedrība šobrīd ir ļoti gudra. Vismaz par līvāniešiem noteikti saku – redz katru kustību, vērtē, kura pareiza, kura ne.
– Jūs pats teicāt, ka “augšā” uzstādītā dienaskārtība ne vienmēr nozīmē rūpi par pašu cilvēkiem.
– Jā, pēdējais laiks ZZS par to nopietni domāt. Kaut citi arī grib būt noteicēji. Tagad “izgājis cauri” ļoti jutīgais likums par skolotāju atalgojumu, medicīnā jāpieņem lēmums par veselības apdrošināšanu, bet jau var pateikt, ka 1. septembrī izglītības nozarē būs daudz problēmu un neapmierinātības. No augšas neredz, kas notiek uz vietām. Novadā ir Rudzātu vidusskola, kur absolventu vidējā atzīme pēdējos gados turas virs 8 ballēm. Divdesmit kilometru apkārtnē tā ir vienīgā lauku vidusskola, kur nemācās nekādi vunderkindi, bet tuvumā dzīvojošie bērni. Rudzātos māca labi pedagogi, tur nedrīkst slēgt vidusskolu un atstāt tikai pamatskolu. Jo skolotāji aizies uz citām skolām. Izglītības kvalitāte samazināsies jau pamatskolā, jo pieredzējušie pedagogi pasniedza arī jaunākām klasēm. Kad iepriekšējai ministrei raksturoju situāciju, viņa teica – nu jā, Rudzāti ir īpašs gadījums. Bet izņēmumu nav, ministrijas normatīvi, koeficienti vienādi attiecas uz visu Latviju. Manuprāt, vajadzētu izstrādāt vairākus variantus, kam skolas varētu piemērot, un par pamatu pieņemt nevis, pirmkārt, bērnu skaitu, bet līdz šim katrā skolā nodrošināto izglītības kvalitāti. Pašlaik sanāk, ka mums skolas Rožupē, Jersikā, Sutros, Rudzātos grib piespiest slēgt ciet – bērnus paņemšot Līvānos, Preiļos. Bet 1. vidusskolā visiem nemaz nepietiks vietu!
– Eiropā darbojas “centralizētāji” un tie, kas grib paturēt vairāk varas uz vietām. Sakiet, vai Latvijā pareizi nokārtots un sabalansēts, ka Rīga lemj, kas Rīgai jālemj, bet vietējā vara arī ir ar noteikšanu rokās?
– Nav nokārtots. Situācija ir svaidīga. Kuram attiecīgajā brīdī augšā ir vairāk spēka un skaļāka kliegšana, uz to pusi aiziet. Nav valstiskā redzējuma. Latvija ir bagāta valsts, tikai budžeta naudu vajag saprātīgi apsaimniekot no augšas līdz apakšai. Kurš centralizētais lielais iepirkums Latvijā novests līdz normālam iznākumam? Lietuvieši, igauņi brauc jaunos vilcienos, latvieši ne. Polijā būvē maģistrāles simtiem kilometru garumā. Valsts iepirkumā pašvaldību bibliotēkām, skolām datorus iepirka 3 – 4 gadus, un beidzās ar to, ka mums bija jāpiemaksā klāt. Turklāt tās mantas cena ar apkalpošanu trīskārt pārsniedza tirgus vidējo! Tas vien rāda, ka nauda jāvirza ārā no Rīgas. Pašvaldības zina, kā līdzekļus izlietot, lai būtu lielāka atdeve. Valstī ir nelaime, ka par izsaimniekošanu atbildīgo nav.
– Tradicionālās rūpniecības pilsētas mēram pajautāšu – cik stipri jums šodien sāp galva par lauksaimniecību novadam piederīgajos pagastos?
– Sāp, protams, par piena cenu. Līvānu pusē jau no pirmās Latvijas laika pamatnozare ir piena lopkopība. Šobrīd graujoši draudīgā stāvoklī. Savulaik man bija saimniecība un zinu, kā 90. gados nīcināja mazos pārstrādes uzņēmumus, lopkautuves, pienotavas – lai gaļas, piena produkcijas ražošanu pārņemtu monopoli, kas diktēs cenas. Nesen Igaunijā 200 govju fermā redzēju, kā ražo pienu, biezpienu, sieru uz modernām iekārtām un lielos daudzumos. Un domā paplašināties! Šeit arī bija aktīvi cilvēki, kas gribēja veidot ražošanu, bet dienesti entuziasmu noslāpēja ar pārmēra prasībām. Kautuvēs lika ierīkot trīs tualetes!
– Vīriešu, sieviešu un dzīvnieku?
– Atsevišķu tualeti tiem, kas atved lopus. Bija jābūt elektroniskiem svariem un citiem brīnumiem. Tā aktīvos nomērdēja. Neviens nav muļķis un redz, cik par pienu saņem zemnieks, cik patur pārstrādātājs un cik produkts maksā tirdzniecībā. Tur taisnības nav. Laucinieks piecieš. Nolād valdības, piena iepircējus un veikalu monopolus un pareizi nolād, bet cieš, gaidot, kad tas reiz beigsies. Tāpat kā banku noguldītājiem ir garantiju fonds, arī zemniekus valsts varēja treknajos gados motivēt veidot stabilizācijas fondu, lai nerastos tāda situācija kā šobrīd.
– Vaivoda kungs, mazpilsētai 90 gadu. Kuru laikposmu līvānieši vēsturē vērtē atzinīgāk – kā Līvānu labos laikus?
– Katram no mums dots savs laiks, kad dzīvot, un iespēja realizēties. Cilvēks visvairāk priecājas par dzīvi, kad jauns, tie gadi šķiet labākie. Viens otrs atceras ar labu vārdu padomju gadus, taču aizmirst garās rindas, netaisnības, kas valdīja, turklāt tagad ir atgūtais valstiskums un viss pārējais. Ulmaņlaikus vecie līvānieši atceras kā nacionālās identitātes, patriotisma stiprināšanas periodu. Visos laikos vietējie uzņēmīgie cilvēki ķieģelīti pa ķieģelītim likuši, lai celtu Līvānus skaistākus, sakoptākus, turīgākus. Sabiedrības integrācijā Līvāni varētu būt paraugs. No 37% šeit dzīvojošo cittautiešu tikai 4% ir nepilsoņi.
Līvāni ir ražojoša pilsēta. Sen vairs neesam pelēcīgs miests. Daudzi nezina, ka Līvāni ir šķiedras optikas ražošanas centrs Eiropā. Otras tādas pilsētas nav, kur darbotos divas pasaules līmeņa augsto tehnoloģiju kompānijas. Šķiedras optikas instrumentāriju jomā tās sadarbojas ar vadošajiem pasaules lāzermedicīnas izstrādājumu ražotājiem. Eksportē un strādā ar vairāku miljonu eiro peļņu. Iegulda zinātnē un izglītībā. Uzņēmumi veido nelielus zinātnes centrus, kur izstrādā tehnoloģijas, kādām nav analogu pasaulē. Sadarbībā ar uzņēmējiem un augstskolu no 2016. gada rudens Līvānos varēs iegūt arī augstāko izglītību mehatronikas jomā – veram vaļā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Līvānu filiāli. Mēs ieguldām jaunajā paaudzē – Līvānos visiem bērniem no 5 līdz 18 gadu vecumam nodrošinām brīvpusdienas. Ir daudzbērnu ģimeņu pabalsts. Sadarbībā ar uzņēmējiem ir stipendijas jauniešiem studentiem. Izcilības balvas pedagogiem, lai motivētu celt izglītības kvalitāti. Man liekas, Līvānu spēks ir komandā. Komandā visos līmeņos.
