– Labi, jums iedos naudu budžetā, ko pirksiet vispirms? Vai saraksts jau sagatavots? Sabiedrība vēlēsies zināt, par ko maksā. 37
– Vispirms centīsimies panākt, lai cilvēki nāk pie mums. Tāpat, lai personālam būtu ekipējums, būtu transports un infrastruktūra, lai mēs varētu uzņemt sabiedrotos. Ļoti daudz darba infrastruktūras jomā ir jāizdara gan Ādažu, gan Lielvārdes militārajās bāzēs, lai būtu labi apstākļi sabiedrotajiem – par to mums kā uzņemošajai valstij ir jāparūpējas.
– Gribētos tomēr lielāku konkrētību… Piemēram, jūsu priekštecis, pašreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis bieži runāja par Ostrovas bāzi un to, ka Latvijai nav iespēju fiksēt zemu lidojošus helikopterus. Tātad vajadzīgas iekārtas, lai nostiprinātu pretgaisa aizsardzību.
– Drīz noslēgsies projekts par trīs radaru modernizāciju, vēl ASV nāks ar saviem radariem. Drīzumā iecerētas pretgaisa aizsardzības mācības ar reālu kaujas šaušanu. Notiek arī mehanizācijas process – mums jābūt telpām un apmācītiem cilvēkiem, kuri mācēs remontēt iegādāto tehniku. Cilvēku bruņotajos spēkos mums nav tik daudz, ir būtiski panākt viņiem solīti pretim, lai nodrošinātu arī mazās lietiņas – jaunas formas, guļammaisus, teltenes, kā arī strēlnieku ieročus. Mums ir būtiski radīt jaunu zemessardzes apmācības veidu sadarbībā ar mūsu sabiedrotajiem. Man jāizsaka pateicība mūsu karavīriem, jo viņu patriotisms ir augstā līmenī. Tas prasa milzu darbu un uzupurēšanos. Labi, ka arī valdībai ir izpratne par aizsardzības jomas nozīmi šajā sarežģītajā laikā.
Ģ. Vikmanis: – Bieži sabiedrībā izskan doma, ka Aizsardzības ministrija ir sava veida patriotisma ministrija…
– Nedomāju, ka mēs esam vienīgie. Varbūt šāds iespaids radies, jo karavīri ir tie, kas gatavi ziedot savu dzīvību par valsti, un tā ir visaugstākā patriotisma demonstrācija. Profesionālā dienesta karavīri ir vienīgie, kas, parakstot darba līgumu, liek pretī savu dzīvību.
M. Antonevičs: – Vai Latvijas NBS ir kāda pieredzes apmaiņa ar Izraēlas bruņotajiem spēkiem, kas nereti tiek minēti kā patriotisma paraugs.
– Pēc neatkarības atjaunošanas mums bija daudz pieredzes apmaiņas projektu ar Izraēlu, arī es, strādājot drošības dienestā, savulaik devos uz profesionālo apmācību. Izraēlu var minēt kā piemēru, jo viņi ir pastāvīgos karadarbības draudos. Varu minēt labu piemēru no savām sarunām ar Izraēlas sportistiem, kuri nesaprata jautājumu, kāpēc viņiem obligātajā militārajā dienestā ir sievietes. Uz mani skatījās ar lielu izbrīnu, jo vispārēja karaklausība Izraēlā ir pašsaprotama lieta un par to viņi sev jautājumus neuzdod. Armija ir būtiska arī politiskajā karjerā – visi Izraēlas premjeri ir nākuši no kaujas spējīgākās valsts vienības.
