Alkohols un narkotikas Anglijā 21
Kad bija pabeigta 9. klase, Jānis aizbrauca uz Angliju apciemot ģimeni. Ar domu padzīvot pāris nedēļas un tad braukt atpakaļ, jo Latvijā ir visa dzīve un draugi. Pirmais Lielbritānijā bija ieradies tēvs, vēlāk arī māte ar dēliem.
“Taču tā nu sanāca, piektdienā aizbraucu un pirmdien gāju uz darbu. Mamma saorganizēja. Atceros, tas bija pasta ofiss, astoņas stundas katru dienu pakojām vēstules. Pirmā alga bija 157 mārciņas nedēļā, tā gan man patika! Tā nolēmu palikt.”
Taču dzīves posms līdz pārcelšanās brīdim uz Londonu nebija tas labākais. “Astoņi gadi pagāja, staigājot uz darbu, nākot mājās, satiekoties ar draugiem, kuri man parādīja, kā lietot alkoholu, narkotikas. Un man tas ļoti iepatikās. Biju atkarīgs no narkotikām vairāk kā pusgadu. Man ir bijušas trīs tiesas. Pirmoreiz par cilvēka piekaušanu, viņš nokļuva slimnīcā. Krogā bijām apdzērušies, sarijušies narkotikas. Ko darīt? Vajag iet meklēt cilvēkus. Otrā reize bija, kad ar mašīnu apdzērušies braukājām un es iebraucu mājā. Trešo reizi arī ar mašīnu niekojāmies.
Bijām latviešu un lietuviešu draugu kompānija, staigājām uz diskotēkām, naktsklubiem, atradām, kuriem mēs nepatikām, un piekāvām visus. Un dažreiz tie cilvēki pēc tam piekāva mūs. Mani noķēra uz ielas brīdī, kad biju viens, 16 cilvēki mēģināja mani nosist. Apsardze iejaucās. Četras dienas nogulēju slimnīcā. Tikmēr salasījās 25 draugi, braukāja pa pilsētu un meklēja sitējus. Ko atrada, tam dzinās pakaļ un piekāva.
Bija viens cilvēks, kuru mēs ļoti ienīdām, sastapāmies ar viņa bandu diskotēkā un nolēmām, ka vajag satikties un labi izkauties – banda pret bandu. Tajā naktī viņu nodūra cits. Un tad ar viņa grupējumu vairs nelīdām kauties.”
