Jānis Vinters: “Skatoties, kā dēls brauc, ir sajūta it kā es pats sēdētu uz motocikla!” 0
Motosportista Jāņa Vintera (46) dēls Artūrs Vinters (6) uz motocikla brauc jau no 4 gadu vecuma un ir atzīts arī par Latvijas čempionu minimotokrosā jaunākajā grupā, raksta žurnāls “Privātā Dzīve”.
“3 gadu vecumā Artūram uzdāvināju elektrisko kvadraciklu. Kad viņam bija četri gadi, iegādājos viņam pirmo mocīti Yamaha PW50. Tam ir mierīgāks motors, lai bērns varētu iemācīties braukt ar motocoklu. Kad Artūrs pirmo reizi uz tā uzkāpa, pirmais, ko viņš teica: “Beidzot ir pienākusi tā diena, kad varu braukt ar motociklu!”, – atceras Vinters. – “Artūrs bija sācis trenēties ar BMX, tāpēc viņam bija laba līdzsvara izjūta.”
Jautāts, vai dēls izlēmis iet tēva pēdās, Jānis atbild: “Šaubos, ka triju vai četru gadu vecs bērns vecākiem spēj pateikt, kas viņu interesē. Tas nāk pamazām. Šodien bērnam ar moci patīk braukt, bet rīt viņš var paziņot, ka viņam nepatīk to vairs darīt. Tiesa, Artūrs tā nekad nav teicis.”
Divas reizes nedēļā Jānis ved dēlu no Elejas, kur dzīvo ģimene un ir Jāņa vadītā saimniecība, uz Mārupi, kur Artūram notiek treniņi, trenera Aivara Ābola uzraudzībā.
Kāpēc Jānis pats nav uzņēmies dēla trenera pienākumus? “Esmu ņēmis līdzi dēlu uz saviem treniņiem, kur trenējos kopā ar brāli Eināru, taču tur Artūram ātri apnīk, viņš izbrauc divus trīs apļus un paziņo, ka viņam apnika. Tas tāpēc, ka mēs braucam ātrāk. Lai bērns trenētos, viņam ir nepieciešami vienaudži. Pie trenera tādi ir. Tur viņam nekas nav par grūtu un nav nekādas čīkstēšanas. Svarīga ir arī trenera stingrība. Labprāt padarbojas ar dēlu mājās, taču uzskatu, ka trenerim ir jādara savs darbs, vecākiem – savs.
Jānis intervijā atzīstas, ka raugoties, kā dēls brauc, viņam esot sajūta, it kā viņš pats sēdētu uz motocikla. Raugoties, kā dēls brauc, ir tāda sajūta, it kā es pats sēdētu uz motocikla.
Pērn Artūrs kļuvis arī par Latvijas čempionu minimotokrosā jaunākajā grupā. Jānis atzīstas, ka par dēla panākumiem, protams, ir lepns. “Šogad jāstartē nākošajā vecuma grupā, kur brauc arī jau septiņgadīgi bērni,” – tā Jānis.
Motosportists stāsta, ka piedzīvotas arī pirmās traumas: “Mērojoties spēkiem lielākiem puišiem Artūrs nepaspēja sabremzēt un nokrita. Cits dalībnieks nejauši pārbrauca pāri viņa rokai. Bija lauzts elkonis. Pēc slimnīcas mājās ieradās ar ģipsi. Pārrunājām notikušo un dēls no tā neuztaisīja milzu traģēdiju, tāpēc arī neuztvēra to emocionāli. Jā, pēc notikušā nebrauc vairs tik pārgalvīgi, trasē vairāk domā.”
“Ja Artūrs izdomās ar to nodarboties nopietni, pārspēs mani pieckārtīgi!”
Motosportists atceras, ka padomju laikos nebija tādu iespēju, kādas ir tagad. Pirmos nopietnos treniņus viņš pats uzsācis tikai 27 gadu vecumā, Latvijā braucis profesionālajā klasē, bet Eiropā – senioru. Paralēli ar brāli Eināru divreiz nedēļā Jānis atrodot laiku treniņiem joprojām. “Kopumā motokrosā ierobežojumu nav – kamēr vien spēj uzkāpt uz moča un nospiest gāzi, brauc!” – saka motosportists.
Interesanti, ka motokrosu aizrauties sākusi arī Jāņa vecākā meita Sāra (18) – pagājušajā gadā viņa piedalījusies pirmajā Latvijas čempionātā dāmām, kur ieguvusi 6.vietu.
“Sārai ir pašai savs motocikls. Lai varētu ar to braukt pa ielu, viņai bija jānokārto ne tikai tiesības, bet jāiztur arī nopietns eksāmens pie manis,” – saka Jānis.
Ar motociklu brauc arī sportista sieva Signija. Kopā ar Jāni viņa piedalījusies orientēšanās sacensībās, kur bijis jābrauc pa mežu ar močiem un jāmeklē kontrolpunkti. Šajās sacensībās abi ieguvuši 5.vietu.
Protams, ka interesi par močiem izrāda arī jaunākais dēls Roberts, kuram ir divi gadi. Garāžā no vecākā brāļa stāvot mocītis “mantojumā”, uz kura mazais Roberts jau tagad labprāt uzkāpjot un pagāzējot.
