Jāstiprina valstiskums 0
Kļūt lojālam Latvijas pilsonim būtu svēts katra cittautieša pienākums. Tiem, kuri to nevar pieņemt un cīnās, lai kaut kādā veidā atgūtu padomju laika situāciju Latvijā, nevajadzētu velti šķiest spēkus, musinot tos ļaudis, kuri gribētu kļūt par pilsoņiem likumīgā ceļā. [..]
Mūsu valstī ir visdemokrātiskākā situācija visiem šeit dzīvojošiem pilsoņiem un nepilsoņiem: pamatnācijas apbrīnojamā tolerance, valsts nodrošinātā sociālā aizsardzība, dota iespēja ikvienam lojālam iedzīvotājam kļūt par pilsoni, attīstīt savu kultūru, iekļauties sabiedriski politiskajā dzīvē un, ja ir vēlēšanās, kļūt par Valsts prezidentu. Protams, pilsoņiem Ždanokai, Kabanovam, Ušakovam, Urbanovčam sapņi uz tik augstiem amatiem nevarēs piepildīties. Daudzi cittautieši to sapratuši un darbojas gan valsts pārvaldē, gan politiskajās partijās.
Spilgts demokrātijas integrēšanās paraugs ir pašreizējā KNAB priekšnieka ievēlēšana. Vai kādam interesēja kandidāta nacionālā piederība? Protams, ne. Svarīga bija lojalitāte, piederības apzināšanās savai valstij – Latvijai. Pat valodas dikcijas mīnusi nekļuva par pamatu neievēlēšanai.
Integrācijas programma, ko izstrādāja Sarmītes Ēlertes vadībā, šķiet, būs atbilstoša tālākai darbībai. Tikai pie tās realizācijas nedrīkst ļaut darboties Ķīļa, Muižnieka kungiem un viņiem līdzīgiem sabiedriskiem darbiniekiem, kuru izpratne neatbilst nacionālas valsts interesēm. Toties uzteicama ir Sarmītes Ēlertes nacionālā stāja.
Vēl par valodu. Der zināt, ka pilnīgi nevainojamu valodas dikciju izdosies apgūt tikai tiem bērniem, kurus vecāki sūtīs skolās ar latviešu valodas apmācību. Valsts valodas apguve augstākā līmenī ir katra pilsoņa liels ieguvums – uz to jātiecas visiem. Kas attiecas uz izglītības pāreju skolās ar valsts valodu, manuprāt, tas ir tikai laika jautājums, jo okupācijas seku režīms jau nevarēs pastāvēt mūžīgi. Situācija, kad bērni aug dažādās ideoloģiskās vidēs, nevar vienot sabiedrību. Integrēties kopējā sabiedrībā varēs tikai latviskā vidē. Dažu priekšmetu mācīšana ir tikai pagaidu un nepilnīgs risinājums. Atsevišķi jaunieši zināšanās sāk atpalikt, un viņiem rodas nepatika ne tikai pret priekšmetu, bet arī valsti.
Mums nevajadzētu sevi maldināt. Skaidri jāapzinās, ka, dzīvojot citā ideoloģiskā vidē, jaunieši aug nelojāli Latvijai. To visspilgtāk jūt 9. maija svinībās. Tur nenotiek tikai cieņas apliecinājums kritušajiem, bet Latvijai svešas ideoloģijas kultivēšana. Valdībai jau tuvākajā laikā būtu jānosaka gads, kad skolas no 1. klases sāks pāreju uz mācībām valsts valodā. Visi to zinātu un laikus tam gatavotos.
