Jaundarbi un atmiņas par pagājušo. Armands Znotiņš recenzē spilgtākās mūzikas aktualitātes 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadītā nedēļa mūzikas dzīvē bijusi ļoti daudzpusīga – tikko aizvadīts uz septembri pārceltais “Pētera Vaska mūzikas aprīlis”, tā publika jau devusies uz beidzot sagaidīto un pilnībā izpārdoto Vestarda Šimkus, Aināra Rubiķa un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra romantisma mūzikas programmu; klausītāji, kā vienmēr, bija piepildījuši arī Latvijas Radio 1. studiju Lauras Polences un viņas domubiedru džeza koncertā, bet Rēzeknē Latvijas Radio koris, dzejniece Anna Rancāne un vēl citi turpinājuši radošos meklējumus koncertizrādē “Latgolys freska”.
Un tā pienāca nedēļas noslēgums, ko iezīmēja jauniešu kora “Kamēr…” 30. jubilejas programma Rīgas Domā 2020. gada 12. septembrī un kamerorķestra “Kremerata Baltica” festivāls Dzintaros.
Abos pasākumos skanēja jaundarbi, abi pasākumi raisīja arī atmiņu un asociāciju virkni par klasiskām vērtībām un zīmīgiem muzikāliem notikumiem nesenākā pagātnē.
Ja reiz par koncertizrādēm un konceptuāli līdzīgām iecerēm, tad koris “Kamēr…” darījis visu, lai atstātu būtiskas pēdas mūsdienu Latvijas kultūras dzīvē – viņi ielūkojušies Ilmāra Blumberga mākslā un caur Džona Lutera Adamsa partitūrām ieklausījušies putnu balsīs, apdziedājuši Sauli, Mēnesi un dzintaru, citos jubilejas koncertos atskaņojuši Artura Maskata un Raimonda Tigula, Ērika Ešenvalda un Līgas Celmas-Kursietes jaundarbus.
Jēkabs Jančevskis savukārt Knuta Skujenieka dzejai vispirms pievērsies skaņdarbā “Poga”, bet tagad pēc kora “Kamēr…” aicinājuma radījis citu dzejnieka inspirētu opusu – “Kā dziesmu teicot”, kas pirmatskaņojumu sagaidīja koncerta vidusdaļā.
Un arī divi pārējie darbi – Pētera Butāna “Lux aeterna” ar pianistes Sanitas Glazenburgas un sitam-instrumentālistu Ivo Krūskopa, Edgara Saksona un Elīsa Balcera līdzdalību un Riharda Dubras vokāli simfoniskā partitūra “Klusums, mīlestī ba un gaisma” – vēstīja par to, ka klausītājs attiecībā uz kori “Kamēr…” vienmēr var rēķināties ar rūpīgi izvēlētām programmām un nopietnu māksliniecisko slīpējumu.
Tā arī šoreiz, un diriģents Aivis Greters sadarbībā ar koristiem Pētera Butāna piemiņai veltītajā “Lux aeterna” atskaņojumā bija panācis šim komponista meistardarbam atbilstošo muzikālā saliedējuma, suģestijas un misticisma līmeni – piecdaļu cikla gaitā kontemplācija mijās ar spilgtas katarses uzplaiksnījumiem, kur vēlamo iespaidu atstāja arī dramaturģiskās arhitektonikas centrālās līnijas.
Protams, no otras puses, trauslākas epizodes, kur jāpaļaujas, piemēram, vienīgi uz solobalsīm, uzskatāmi parādīja atšķirību starp jauniešu kora dziedājumu un “Lux aeterna” pirmatskaņotāju līmeni, taču Riharda Dubras darba piesātinātajās tembrāli harmoniskajās vertikālēs koristi nebūt nepazuda “Sinfonietta Rīga” instrumentālistu ēnā, un arī tas lielā mērā ir diriģenta ieguldītā darba un partitūras studiju nopelns.
Jādomā, ka Aivja Gretera vērīgumam uzticējās arī Jēkabs Jančevskis – katrā ziņā solistu ansambļa veikums un tā iekļaušanās vokāli instrumentālajā kopainā liecināja gan par interpretācijas veiksmi, gan par komponista panākumiem trāpīgu vokālo intonāciju radīšanā un simboliski tēlainā Knuta Skujenieka dzejas lasījumā.
Mazāk uzrunāja orķestra loma, kas pamatā balstījās uz vispārinātas kinomūzikas tematismu, taču, ja jāizvēlas starp jaunradīto opusu “Kā dziesmu teicot” un oratoriju “No letu zemes”, manas simpātijas noteikti ir korim “Kamēr…” rakstītās Jančevska partitūras pusē.
Interesanti, kas notiktu, ja latviski beidzot iztulkotu kādu Andreja Belija, Šeimasa Hīnija vai Oktavio Pasa dzejoļu krājumu (un jā – citu Eiropas valstu nacionālajās valodās tas izdarīts jau sen), jo arī latviešu lasītājiem pieejamā Emīlijas Dikinsones dzeja ir iedvesmojusi gan Jēkabu Jančevski (“Almost to Jealousy” soprānam, ērģelēm un kamerorķestrim), gan Andri Dzenīti (varbūt kādam no Latvijas patiešām izdosies aizbraukt uz Helēnas Sorokinas dziedātā opusa pirmatskaņojumu Austrijā 9. oktobrī), gan Arturu Maskatu (Latvijas Radio kora grupai rakstītās “Četras vīzijas ar Emīlijas Dikinsones dzeju”).
Tagad otrs amerikāņu dzejnieces inspirētais Maskata darbs – koncerts “Vasaras sapņi” vijolei, balsij un kamerorķestrim, un tieši šī jaundarba lasījums kļuva par 13. septembra koncerta spilgtāko un oriģinālāko notikumu.
Pirmkārt, tādēļ, ka Maskats neatkārtojas – viņa individuālais stils gan ir atpazīstams, taču līdz fināla liriskajai sapņainībai klausītājam bija jānokļūst caur iepriekš neparedzamas mākslinieciskās dramaturģijas pavērsieniem postromantisku un it īpaši postmālerisku intonāciju psiholoģiski dramatiskā izgaismojumā.
Otrkārt, tādēļ, ka Lusianas Mančīni dziedājums bija patiesi skaists un izteiksmīgs, vijolnieka Hugo Tičati priekšnesums atbilda visiem augsta mākslinieciskuma kritērijiem, bet uz “Kremerata Baltica” stīdzinieku un perkusionista Andreja Puškareva profesionalitāti varēja droši paļauties.
Īsumā par visu pārējo – lietuvietis Andrjus Žlabis ar opusu “Zudušā laika kaleidoskops” koncerta sākumā publikai sniedza gan kompozicionāli saistošākus, gan bālākus brīžus, tomēr kopumā jāteic, ka Gidonam Krēmeram rakstītās un pilnvērtīgi iedzīvinātās vijoles solopartijas vēriens un sarežģītība īsti negāja kopā ar pirmatskaņotās mūzikas radošā piepildījuma pakāpi; uz Dzintaru vasaras koncertzāles skatuves spēlētā Ludviga van Bēthovena Piecpadsmitā stīgu kvarteta vidusdaļa varbūt arī nebija piemērotākā akustiskajiem apstākļiem, taču Hugo Tičati un desmit citi instrumentālisti no “Kremerata Baltica” ansambļa nenoliedzami atklāja šīs mūzikas daudzdimensionālo dziļumu.
Neteikšu, ka tāda pati vērtība piemīt arī Bēthovena Ceturtajam un visiem citiem klavierkoncertiem, taču pianists Georgijs Osokins bez diriģenta klātbūtnes varēja pilnībā veidot pats savu oriģinālo koncepciju, un rezultāts bija gan saskanīgs ar kamerorķestri, gan arī pianistiski suģestējošs, nospriegots un poētisks. Gaidīšu jaunas Georgija Osokina interpretācijas, gaidīšu Lusianu Mančīni un Hugo Tičati Latvijā atkal.
