Kā bērnam izskaidrot nāvi? Vai ņemt uz bērēm? 1
Kā tuvinieka nāvi izskaidrot bērnam? Varbūt jāizvairās no tiešas atbildes, izsakoties tēlaini? Atbild psihoterapeite ZANE KRŪMIŅA.
– Nāve ir neizbēgama mūsu dzīves sastāvdaļa, un neviens nevar izvairīties no sastapšanās ar to. Tā atraisa smagu zaudējuma sajūtu, ar kuru jātiek galā. Pieaugušajiem ir vairāk resursu, lai izdzīvotu zaudējuma pieredzi, bet bērniem nāves jautājums ir daudz grūtāk izprotams, līdz ar to emocionāli daudz smagāks.
Ja vēlamies palīdzēt bērnam šādās situācijās kliedēt apjukumu un neziņu, ir atklāti jārunā par nāvi kā par neizbēgamu dzīves sastāvdaļu. Sarunai par nāves faktu jābūt tiešai, skaidrai un saprotamai. Nevietā būs teikums: “vecmāmiņa aizmiga mūžīgā miegā”. Tas var radīt maldīgu priekšstatu par notikušo un reizēm pat izraisīt iracionālas bailes (piemēram, bailes aizmigt).
Līdz divu gadu vecumam bērni nespēj uztvert nāvi, toties reaģē uz apkārtējo cilvēku izturēšanos un noskaņojuma izmaiņām. Aptuveni piecu sešu gadu vecumā bērns sāk aptvert, ka visi esam mirstīgi, taču vēl neizprot, kā var iestāties nāve. Bērni var nespēt saprast nāves neatgriezeniskumu pat līdz desmit gadu vecumam.
Dalība bērēs bērnam palīdz apjaust zaudējuma realitāti un to, ka mirušais neatgriezīsies. Piedalīšanās ģimenes sērošanas rituālā palīdz izprast zaudējuma būtību un to nozīmi cilvēkam. Ja ģimenē ir sēras, bērnam tās jāredz un jāpauž savas jūtas kopā ar citiem. Ja bērns neredz bēru procesiju, nedzird informāciju par to, viņam var attīstīties dažnedažādas biedējošas fantāzijas, kas nereti var būt baisākas par patiesību. Ja pieaugušie savas jūtas pauž izteikti apvaldīti vai pat maskē, bērns to var tulkot kā aizliegumu izrādīt savas emocijas un uzdot papildu jautājumus par apkārtējiem tik sāpīgo neaizskaramo tēmu. Tas liek bērnam palikt vienam ar savām jūtām un ar daudziem neatbildētiem jautājumiem. Tā var būt pārāk liela emocionāla slodze mazajam cilvēkam, kas provocē trauksmi, nemieru, dažādas baiļu izjūtas, kas nereti izraisa murgu pilnus sapņus un uzvedības izmaiņas.
Tomēr jāatceras, ka bērna dalībai bēru rituālā ir jābūt brīvprātīgai. Ja bērns nevēlas tajā piedalīties, tas jārespektē. Piespiešana vai vainas sajūtas provocēšana var kļūt par papildu emocionālo slogu.
Redzot citus sērojam, bērns iemācās, ka paust savas jūtas ir normāli. Skumjām, sērām un ar to saistītām asarām ir vieta brīžos, kad sastopamies ar zaudējumu. Lai kā mēs vēlētos sargāt mūsu bērnus no pārdzīvojumiem, tas ir neiespējami. Mūsu uzdevums ir nevis izvairīties no tiem, bet gan būt blakus un palīdzēt tikt galā ar zaudējumiem, ko sagādā dzīve.
