Pirms 21 gada Latvijā atjaunoja Mazpulku organizāciju. Kā, pilngadību sasniedzot, klājas agrāk tik populārajai organizācijai un kā Latvijā stiprināt jauniešu organizācijas, centāmies noskaidrot apaļā galda diskusijā Saulesdārzā.

Lasītākie

Ēdam katru dienu! Kuros pārtikas produktos ir visvairāk plastmasas?

“Ko var iemācīt šādi ģērbušās lektores?” Dzejniece un LBTU lektore publiski šausminās un ņirgājas par pasniedzēju apģērbu 75

4 ikdienišķas un efektīvas lietas: tās palīdz tikt vaļā no liekā svara, ja tev nepatīk sportot 7

Lasīt citas ziņas

Sarunā piedalījās 11. Saeimas deputāti Raivis Dzintars un Jānis Vucāns, Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretārs Mareks Gruškevics, IZM jaunatnes politikas nodaļas vadītāja Diāna Sīmansone, Latvijas Mazpulku padomes priekšsēdētāja Ilze Kļava, Latvijas Mazpulku atjaunošanas īstenotājs Jānis Ruško, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece Elita Kresse, Latvijas Skautu un gaidu centrālās organizācijas valdes locekle Liene Kiršfelde, mazpulku jaunieši Randa Medne un Aldis Čigāns.

“Tas ietekmē gan sabiedrības drošību, gan kopējo veselību!” Abu Meri par plānotajiem ierobežojumiem

“Jāatzīst, pasaulē ir man neizprotamas lietas!” Lato Lapsa soctīklos dalās ar pārsteidzošu atklājumu

“Ko var iemācīt šādi ģērbušās lektores?” Dzejniece un LBTU lektore publiski šausminās un ņirgājas par pasniedzēju apģērbu

I. Kļava: – Pieredze rāda, ka līdzdalība mazpulkos jauniešiem māca vairākas būtiskas lietas – labi padarīt izvēlēto darbu, izprast demokrātiju un atbildību, dzīvot saskaņā ar dabu, lepoties un priecāties par Latvijas laukiem un strādāt ar pārliecību, ka mūsu valsti veidosim tikai mēs paši. Šobrīd jaunatnes organizācijās Latvijā aktīvi iesaistīti ir tikai 3% bērnu un jauniešu. Man ir divi nākotnes scenāriji – pirmais, pateicoties vadītāju entuziasmam un veiksmei projektu konkursos, biedrība turpina darboties, bet, samazinoties bērnu skaitam laukos un novecojot mazpulku vadītājiem, mazpulki “iznīkst” 15 – 20 gadu laikā. Otrs ir labvēlīgais – biedrība turpina darboties, pateicoties mērķtiecīgai valsts un pašvaldību jaunatnes politikai, un piecu sešu gadu laikā mazpulku skaits pieaug līdz 300, iesaistot organizācijā vismaz 5000 bērnu un jauniešu gan pilsētās, gan laukos. Tāpēc ir tik svarīgi tieši tagad saprast valsts attieksmi pret jauniešu organizācijām un tās iespējamo finansiālo līdzdalību to attīstībā.

J. Ruško: – Es iestājos mazpulkos 1934. gadā. Atmodas laikā “Lauku Avīzē” (šodienas “Latvijas Avīzē”) turpinājumos rakstīju par pirmskara mazpulcēniem, un ar to sākās mazpulcēnu atdzimšana Latvijā. Mazpulkus 1991. gadā atjaunoja Latvijas Lauksaimnieku savienība ar Albertu Kaulu priekšgalā. Šī ārpusklases organizācija dod jauniešiem zināšanas un iemaņas, ko klasē nevar apgūt. Mazpulku galvenā problēma šodien ir vadītāju un to atalgojuma trūkums, jo bērnu, kas gribētu darboties, netrūkst. Likvidējot mazās skolas un mainot novadus, puse no mazpulkiem ir pazuduši. Pirmskara gados Kārlis Ulmanis bija izdevis rīkojumu, ka mazpulku vadītājiem darbs jāapmaksā tāpat kā skolotājiem. Arī tagad šo apmaksu varētu finansēt no Izglītības ministrijas līdzekļiem, jo citu pulciņu skaits taču ir samazinājies.

R. Dzintars: – Tepat kaimiņos Krievijā redzam, cik liela uzmanība tiek pievērsta jauniešu aktivitātēm, apzinoties to lomu nākotnē. Manuprāt, ir trīs galvenās lietas, lai jaunatnes organizācija varētu veiksmīgi darboties. Pirmā – tai jābūt ar skaidri formulētiem mērķiem, ar emocionālajām saiknēm un organizācijas tradīcijām. Tad vieglāk atrast gan finansētājus, gan valstisku atbalstu. Otra lieta – resursi regulārai darbībai. Tāpēc valstij jāapzinās, kas ir jaunatnes politika un ko no tās vēlas. Te ir runa par sociāli atbildīgu pilsoņu audzināšanu, kas spēj darboties kolektīvā un dot labumu sabiedrībai. Tātad vienlaikus tas ir sabiedrības integrācijas un nacionālās drošības jautājums.

Trešā lieta – līderu jautājums. Jauniešu gadījumā ļoti būtiski ir līderi vienaudži. Likumu uzlabošanas nolūkos un cīņas periodos attiecībā uz valsts budžeta līdzekļiem kaut kādā veidā varam palīdzēt un iesaistīties. Mūsu izpratnē kvalitatīvas jaunatnes organizācijas ar cēliem mērķiem ir solis, kā saliedēt un veidot sociāli atbildīgu sabiedrību.

J. Vucāns: – Mazpulki ir organizācija, kurai ir noteiktas vērtības, un tās atbilst latviskajam dzīvesveidam. Šādi tā atšķiras no dažādiem pulciņiem un atsevišķām sporta biedrībām. Mazpulku organizācijas tips kā tāds ir absolūti piemērots, lai mēs varētu attīstīt un noturēt savu valsti, savu latvietību. Kas ir svarīgi katram jaunietim? Lai tam, ko dara, pietiekami ātri redzētu rezultātus. Mazpulku gadījumā tas redzams vienas sezonas laikā. Tas ir būtiski. Manā skatījumā līderu jautājums ir gandrīz pats svarīgākais. Noteikti jāuzlabo Jaunatnes likums, jo tajā ir daudz neskaidru lietu.

M. Gruškevics: – Jau vairāk nekā desmit gadus strādājot ministrijā, ir sajūta, ka divi likumi – sporta un jaunatnes – dzīvo paralēlās pasaulēs. Tiklīdz jaunietim jāiet sportot, viņš vairs nav jaunietis, bet sportists. Ejot keramikas pulciņā, viņš atkal no jaunieša kļūst par interešu izglītības subjektu. Līdz ar to fragmentācija, kas redzama arī valsts budžeta sadalē, traucē visām šīm jomām līdzsvaroti attīstīties. Vienai ir piešķirta lielāka prioritāte, citai mazāka, kaut gan naudas saņēmējam ir jābūt vienam un tam pašam jaunietim. Jaunieša skolas mugursomā būtu jāieliek visi tie lati un viņš pats izlemtu, kam šos līdzekļus tērēt, darbojoties kādā organizācijā. Šobrīd valsts finansē sporta nodarbības, mākslas un mūzikas pulciņus, Bet, ja jaunietim ir vēlme darboties mazpulkos, tad nez kāpēc valsts ir uzlikusi barjeru – tur tie lati līdzi neripo! Par šo likuma iniciatīvu noteikti ar parlamentāriešiem var runāt. Mans priekšlikums ir apvienot gan sporta, gan jaunatnes departamentus. Te mēs saņemam milzīgu pretestību no sporta organizācijām, kas nevēlas sevi redzēt kopā ar jaunatni, bet argumentācija viņiem ir viena – labāk lai viss notiek pa vecam. Kopā ar parlamentāriešiem būtu jāizstrādā vienots likums, kas reglamentētu gan sportu, gan jaunatni, gan interešu izglītību.

D. Sīmansone: – Esam izstrādājuši jaunatnes lietu koordinatoru standartu, kas praktiski koordinē darbu ar jaunatni. Tas ir pašvaldības darbinieks, kura algu finansē pašvaldība.

Problēma ir tā, ka nav jaunatnes darbinieka standarta, un martā mēs to sāksim izstrādāt, lai šie cilvēki varētu saņemt algu. Veicot apsekojumus, redzam, ka jaunieši labprāt iesaistītos dažādās jauniešu organizācijās, bet diemžēl trūkst informācijas. Jaunatnes organizācijām savu darbību vairāk vajadzētu popularizēt skolās.

R. Medne: – Aizejam uz Rīgas skolu, izstāstām par mazpulkiem, un daudzi bērni jautā – kur varu iestāties mazpulkos? Ko varu piedāvāt, ja nav vadītāju, kas ar viņiem strādā? Netrūkst arī jauno līderu, vienīgi viņi nav gatavi ilgstoši darboties un strādāt pilnīgi bez maksas. Pamatu pamatā jau trūkst sistēmas, kurā mēs varētu strādāt. Jebkurš darba devējs ir atzinis, ka ir patīkami strādāt un sadarboties ar jauniešiem, kuri ir darbojušies kādā jaunatnes organizācijā, jo viņiem ir izpratne par lomu sadali, par atbildību.

E. Kresse: – Ir pašvaldības, kurās ir laba sadarbība ar jauniešiem, un vietas, kur paši jaunieši ir ļoti aktīvi. Mēs mazpulkiem, piemēram, varam palīdzēt ar informēšanas iespējām.

A. Čigāns: – No kautrīga lauku bērna esmu izaudzis par Mazpulku padomes priekšsēdētāja vietnieku, tieši pateicoties šai organizācijai.

L. Kiršfelde: – Skautu un gaidu organizācijā jau gadu nav neviena apmaksāta darbinieka un arī vadītāji darbojas uz brīvprātības pamata. Es to saku ar lepnumu par saviem kolēģiem. Būtiskākais, ko jaunietis iegūst, darbojoties šādās organizācijās, ir pieredze, ko pēc tam var izmantot savas karjeras veidošanā. Tāpēc vēl svarīgāk ir informēt pieaugušos, lai viņi zina, ka ir organizācijas, kurās var darboties viņa bērns. Tā ir sava veida sabiedrības audzināšana. Finansējums ir svarīgs, bet ne pats svarīgākais.