Kā var aizmirst Lāčplēsi! 0
Rokasspiediens, apkampšanās – vecā kolhoza gvarde pagājušonedēļ pulcējās Andreja Pumpura muzejā Lielvārdē, lai 110. dzimšanas dienā atcerētos un godinātu dižāko no priekšsēdētājiem Edgaru Kauliņu.
Pirms pieciem gadiem vīru bija vairāk, pulks raucies mazumā, un, ja kāds nav devies ceļā fiziskas kaites un švakuma dēļ, tad citi godājami lauksaimnieki kopā ar Kauliņtēvu gaida sējas laiku tanī saulē. “Labdien, priekšsēdētāj!” Lielvārdes kapos pie Andreja Jansona veidotā pieminekļa darbabiedram teica Andrejs Mizis, Ivars Drengers, Visvaldis Skujiņš, Kārlis Strazdiņš, Raitis Apalups, Jūlijs Beļavnieks, “Lāčplēša” galvenā zootehniķe Malda Poikāne, skolas bērni un lielvārdieši, kuri sarunājās – kā var aizmirst Lāčplēsi! Lielvārdē ir daudzas vietas un lietas, kuras Kauliņš izglābis, nepieļāvis pagasta ļaužu izvešanu, teikdams – tad lai viņu, partorgu, met pirmo lopu vagonā, kā saimnieks viņš zināja, ka pavasara diena gadu baro, un viņa laikā saimniecība tagad būtu palojusi darbos. Runu turētāji atzīmēja Edgara Kauliņa morālās īpašības – Latvijā nav otra partorga, kura vārdu ar lepnumu nestu vietējā vidusskola. Brienot dziļākos dubļus un nesot smagāko nastu, arī Latvijas tumšākajā periodā nebrīves gados varēja saglabāt cilvēciskumu un pašcieņu – šai ziņā Kauliņtēvu novērtēja kā XX gadsimta latvisko simbolu. Viņš nepameta cilvēkus nelaimē, atbalstīja kultūras ļaudis un neļāva, lai aizbirst tautas garamantu avoti. Sirdsgudrs vīrs bija. Gulbenes puses sabiedriskais darbinieks Raitis Apalups ziedu nolicējus vedināja pieminēt, jo “kamēr elposim Latvijas gaisu un sildīsimies tēvzemes saulē, Edgaru Kauliņu atcerēsimies kā godavīru”!
