– Kad notika brīnums? 30
– 2012. gadā, kad Ludmila Azarova aizgāja mūžībā, viss sāka notikt… Dzejnieces bēru dienā man pienāca klāt Carnikavas domes priekšsēdētāja Daiga Jurēvica un teica, ka ir laiks beidzot sakārtot Vācieša un tagad arī Azarovas kapavietu. Klausījos diezgan neticīgi, jo dziļi sirdī šai domai biju pielikusi punktu. Vēlāk mājās aprunājos ar vīru un bērniem, un galu galā mani pārliecināja, ka ideja par patiesu vārdu ir mūžīga.
– Un tu pati par to varēji arī pārliecināties.
– Vēl pirms diviem gadiem, strādājot pie piemiņas ansambļa, pat prātā nevarētu ienākt, ka tā atklāšanas dienā viena mana raksta dēļ, par kuru, iespējams, rakstnieki apvainojušies… Dzīvojam absurda laikā, kad vārds “tikumība” ir kļuvis par lamuvārdu, bet rupjākos krievu lamuvārdus aizstāv mūsu rakstnieki, dzejnieki, filozofi.
Piemiņas ansambļa atklāšanas dienā kādā brīdī Carnikavas kapos no rakstniekiem pamanīju tikai Ievu Zoli un Edvīnu Raupu.
