– Vācietis ir tavs dzejnieks? 30
– Kad vēl nepratu lasīt, tēvs arvien lasīja priekšā latviešu dzejnieku dzeju un starp viņiem bija arī Ojārs Vācietis. Vai tā nebija brīnišķīga paaudze, izgājusi karu un izsūtījumus un lasa bērniem Vācieti? Viņa skaudrā, vīrietiskā atskaites sistēma jaunībā kļuva par manējo, domāju, ka tāda, kāda esmu, savā ziņā izveidojos, arī pateicoties Vācieša dzejai. Manā dzīvē Vācietis nekad nebija beidzies, pat pirms pāris gadiem, kad piemineklim tika likts pamatakmens, teicu, ka par viņu nevajag runāt, viņu vajag lasīt. Tieši tik aktuāls, cik Vācietis bija toreiz, tik aktuāls viņš ir arī tagad – tā tas ir ar ģeniālām lietām.
– Kāpēc tika izvēlēti Carnikavas kapi?
– Vācietis ir dzimis Gaujienā, Gaujas augštecē, un viņš gribēja tikt apglabāts vietā, kur Gauja ietek jūrā. Viņam ar Azarovu Carnikavā bija vasarnīca, laikam kādā pastaigas reizē šo kapsētu bija nolūkojis. Kā Vācietis raksta – tā es iedomājos: guļu labajos Carnikavas kapos, sausās smiltiņās, un gadsimtu gājputnu ceļš iet taisni man pāri. Svēta patiesība! Kad strādājām kapu kalnā, kas patiesībā ir 25 metru augsta kāpa, spārniem švīkstot, pāri lidoja viens kāsis pēc otra – to es pati esmu piedzīvojusi.
Taču Ludmilai nācās pamatīgi pacīnīties, lai Vācieti varētu apglabāt šeit, nevis nomenklatūras kapos Rīgā, kur piedien gulēt Tautas dzejniekam. Toreizējai varas virsotnei tas nebija saprotams, tā bija vēl viena Vācieša uzdrīkstēšanās.
– Kas kavēja piemiņas vietu izveidot visus šos garos gadus?
– Līdzekļi bija piešķirti, tuvojās atmodas laiks, bet melno granītu vajadzēja vest no Karēlijas, taču Karēlija vairs neko negribēja dot par krievu rubļiem un bija gatava tikai uz bartera darījumu. Jānim Peteram kā Rakstnieku savienības priekšsēdētājam Ministru Padomē nācās izcīnīt mikroautobusu “Latvija” apmaiņai pret granītu. Atveda pirmo kravas daļu, un tad Jeļcins uzlika veto cēlmateriālu izvešanai no Krievijas. Otrā kravas daļa tā arī nekad neatnāca, taču pirmā – pazuda bez pēdām.
Gāja gadi, jau dzīvojām paši savā valstī, taču vēl aizvien uzskatīju, ka tā ir mana misija un pienākums pret dzejnieku – realizēt piemiņas ansambli. Tomēr laiks bija cits un arī intereses citas. Nesaņēmu atbalstu arī no Kultūras fonda, kuru tolaik vadīja Ramona Umblija, savukārt Zigmunds Skujiņš domāja, ka Vācieša kapavietā neko nevajag pārveidot, lai ir daba, vāveres, čiekuri… Man gan šķita, ja reiz dzejnieks kapos guļ kā cilvēks starp cilvēkiem un visapkārt atrodas sakārtotas kapavietas, dabas pirmatnība šeit neiederas. Ar laiku pieņēmu to, ka uz pasaules ir lietas, kurām nav lemts notikt. 2006. gadā visus materiālus, kas saistījās ar piemiņas vietas izveidi, nodevu Ojāra Vācieša muzejam.
