Atgriežas glavļita laiki ar cenzūru. Kā Zālīti gandrīz par nezālīti pārtaisīja. Egila Līcīša feļetons 25
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Internetu nelieto četri miljardi pasaules iedzīvotāju – un pareizi dara. Globālajā tīmeklī ievilktie cilvēki ir pagalam vīlušies, par kādu mēslu kasti pārvērsts neaptverami plašais informācijas apmaiņas lauks.
Sociālie tīkli ir pārpildīti ar dezinformāciju, naida runu un īpaši pēdējā laikā datora taustiņu klabinātāju sarunas notiek tik etiķainā tonī, ka interneta vide pat rūdītiem lietotājiem kļūst par skābu un nebaudāmu.
Veciem cilvēkiem jāzina, ka atgriežas glavļita laiki ar cenzūru, jo par interneta apsaimniekotājiem izlauzušās personas, kas katru indivīdu, kas nav ar viņiem vienisprātis, bez kavēšanās izbazūnēs par būmeri ar novecojušiem priekšstatiem.
Atliek nepiekrist valdošai straumei dzimuma jautājumos vai nosaukt melnās rases vīrieti citādi kā par afrikāni vai etiopu, un lietotājs jau bloķējams, tādam nav ko meklēt modernās saziņas pasaulē.
It īpaši mūsu mazajā zemītē netrūkst sūdzībkaļu, stukaču, kuri apvilks ar sātana pentagrammu jebkuru sev nepatīkamu tekstu un pieklauvēs uz augšu, interneta pasaules varenajiem – lūdzu, slēdziet kontu, cenzējiet viedokli!
Liberālisma vārdā! – vienreiz apturiet izrunāšanos.
Sevišķi panākumi ir liberastiem, kuri iztālēm uzdodas par vareniem cilvēktiesību aizstāvjiem vai zaļo – zilo kustību aktīvistiem, bet dabā, tuvumā novēroti, izskatās vien pēc kreisi radikāliem, dzeldīgiem kukaiņiem.
Ak, jēziņ, to centību, ar kādu izkūņojušies “progresīvie” vajā konservatīvos, līdzīgi kā kādreiz viņu marksistiskie priekšteči un pirmtēvi cītīgi klupa krāgā buržuāziskajiem nacionālistiem!
Uz iesma cepināmo un pie krusta pienaglojamo vidū nonāk nacionāli noskaņoti politiķi kā Jānis Iesalnieks – aizdomās, ka ugunskrusta pielūdzējiem noteikti mājas bibliotēkā ir grāmatas par trešo reihu.
Tāpat liesmojošā sārtā izdedzināmi sociālajās vietnēs paustie režisora Alvja Hermaņa brīvas domas lidojuma uzskati.
Režisors ievērojis rentgenaparātus, caur kuriem tiek pētīts, vai viņš pareizi, nepareizi domā.
Tā ik pa brītiņam kritiķieri ielūr interneta dzīlēs pa puspievērtām durvīm, pa atslēgas caurumu un actiņu, vai nav parādījies kas no jauna aizskalojams ar uzgāztu samazgu šalti un klozeta saturu.
Mājsēdē aizcietušās vecmeitas un freilenes, feministes aiz gara laika šķietami rāmi sačivinās, apmainoties ar kaķīšu fočenītēm un mopšu bildītēm, līdz pēkšņi – babah! – ar šņācoša nosodījuma zalvi noliek garzems kādu citādi domājošo, kurš nepieder viņu apsargātam biotopam.
Kas ir par korķiem uzmetušies domu kontrolētāji katram aiztapojamam caurumam internetā? Pa lielai daļai – kompleksainas būtnes, kam epidemioloģisko ierobežojumu apstākļos slimīgā uztvere un novirzes piedzīvo krasu saasinājumu.
Kā saka skatuves mākslinieks Hermanis – smadzeņu vīruss un galvās ieperinātās oliņas posta cilvēku prātus. Vēlēsim ultraliberālo vērtību apsēstajiem pēc iespējas drīzu atveseļošanos. Atcerieties, kaķa lāsti nevienam nekaitē.
Sociālo tīklu nelietotājiem arī gadījums, kā gandrīz pārtaisīja lielo liriķi un varoņpoēmu autori Māru Zālīti par nezālīti, būs jaunums. Dzejniece pēdējā laikā reti nolaidās no savas augstkalnes, kur lasa ēdelveisus, līdz mūsu ielejām.
Bet nu Latvijas mākslinieciskā vadītāja bija nolēmusi “Facebook” vietnē izteikt atbalstu laipnajam, tolerantajam, Zālītes uzticību pelnošajam premjeram Krišjānītim. Māras kundze nosūtīja Kariņam tādu kā novēlojušos apsveikumu Vīriešu dienā, kā Dzejdaru savienības Atzinības rakstu.
Negarā vēstījumā “Kariņ, mans mīļais” poēzijas vecmeistare vilka gaišajam cilvēkam galvā zelta vārpu vaiņagu – tik feinu puisi par Ministru prezidentu Latvija vēl nav piedzīvojusi!
Taupiet Krišjānīti, viņš nav pārāk ilgi dzīvojis padomijas vilku mežos! Dzejniece simt vārdos izteica domu, zem kuras parakstītos miljoni latviešu.
Liels bija Zālītes izbrīns, kad otrā rītā ar viņas roku rakstītas rindiņas bija pazudušas. Kā gaisā pakūpējušas no tīmekļa!
Šai haosā dzejniece mētājās bezpalīdzībā! Līdzjūtīgie lasītāji neizpratnē jautāja – vai tiešām izcenzējuši arī vārda mākslinieces stellēs noausto! Kurš plānprātiņš atkal bijis sūdzmanis?
Kas izrādījās pie vainas? Mašīntulkošana! Vārds “kariņš” angliskots kā “karš”, dzejnieces aizrautība uztverta kā vētras sēja, aicinājums uz karadarbību, un vārds “zālīte” arī aizdomīgs.
Pāpratums noskaidrojies. Pazudušais teksts laimīgi atrasts un gan jau tiks nolikts vietā.
