Mielasts ar tradicionālajiem ēdieniem 0
Brīvdienu mājas iemītnieki, ja vēlas, var gatavot ēdienu sev paši, bet var arī izmantot Dženetas pakalpojumus. Viņa arī piedāvā mielastu ekskursantu grupām. Tad parasti galdā tiek celti tradicionālie ēdieni – bukstiņbiezputra, sklandrauši, kūpinātas zivis. Tradicionālie ēdieni kļūst aizvien populārāki, jo ļaudis vēlas sajust apceļotā novada garšu. Dženeta piekrīt, ka sklandraušu gatavošana ir darbietilpīga. Ja ar tiem jāpamielo četrdesmit cilvēku grupa, tad viņa pirmajā dienā vāra dārzeņus, bet otrajā – cep raušus. Ja ir vēlēšanās, cepšanā var iesaistīties arī viesi.
“Jūlijā no kādas Pierīgas saimniecības pie mums atgādā trīs vai četrus zirgus, lai viesi varētu veikt izjādes gar jūras malu. Atbraucējiem arī patīk raudzīties, kā pa pļavu dipina zirgi un bubina. Tas tikai rotā lauku ainavu. Viesi iecienījuši izbraukumus ar velosipēdiem pa lībiešu ciemiem. Šovasar arī bija populāri izstaigāt pārgājienu maršrutus. Atstāj pie mums automašīnu un tad uz vienu vai vairākām dienām dodas pārgājienā gar jūras piekrasti,” pastāsta Dženeta.
Viesi bieži vien jautā, vai viņa ir lībiete, ja reiz dzīvo lībiešu krastā. Dženeta domā, ka katrs latvietis sevi nedaudz var uzskatīt pat lībieti.
“Lībiešu asiņu piejaukums man ir, tikai nezinu, cik daudz. Svarīgākas jau ir lībiskās piederības sajūtas. Manā bērnībā lībiešu kultūra netika uzskatīta par kopjamu. Vēlāk viss apgriezās otrādi, uzplauka lībiešu nacionālais lepnums. Man jautā, vai protu runāt lībiski. Zinu pamatgramatiku un varu izveidot vienkāršus teikumus. Cenšos apmeklēt lībiešu svētkus, bet ne katru gadu tas izdodas, jo tad sabrauc ekskursantu grupas no Igaunijas, Somijas un man viņi jāpaēdina. Pēc mana vizuālā veidola arī spriež, ka esmu lībiete, bet vispār lībiešiem raksturīgi divi tipi – tumšais un gaišais. Kurzemniekus uzskata par šerpiem, bet lībieši ir vēl šerpāki, arī dumpīgi un drusku ietiepīgi,” tādu raksturojumu sniedz Dženeta.
Ieminamies, ka senlaikos Kolkas piekrastē darbojušies kājgrieži. Dženeta piebilst, ka tie ir ticami stāsti. Kuģi pie Kolkasraga uzskrēja uz sēkļa un krastā nāca gan slīkoņi, gan manta. Cilvēki rīkojās praktiski, aizgājējam zābaki vairs nav vajadzīgi, bet citādi jau tos nevarēja novilkt kā tikai ar visu kāju nogriežot.
Un ko vietējie iedzīvotāji domā par filmu “Kolka Cool”? Vai nešķiet, ka dzīve parādīta pārāk drūmās krāsās?
“Es to neuztveru kā tiešu Kolkas atainojumu filmā. Droši vien šāds nosaukums dots labskanīguma dēļ, jo, piemēram, “Zasa Cool” tik labi neizklausītos. Kad filmu izrādīja, kultūras nama zāle bija stāvgrūdām pilna. Tāds skatītāju pieplūdums pēdējo reizi bija vērojams, kad izrādīja indiešu filmas. Pēc filmas dzirdēju arī tādus vārdus – varēja jau vairāk vietējos parādīt,” pasmaida Dženeta.
Viņai saimniekošanā palīdz mamma Lillija, kura 8. novembrī svinēs astoņdesmito dzimšanas dienu. Viņai možumu uztur mazdārziņš un siltumnīca. Dženeta ierosina, ja gribam redzēt īstu lībieti, tad mums jāiepazīstas ar mammas dzīvesdraugu Olavu Kandi. Viņam esot izteikti lībiski platie vaigu kauli un zobi. Olavs gan palabo, viņā no lībieša ir tikai ceturtā daļa. Toties vectēva tēvs bijis īsts lībietis. Par zobiem viņš smej, ka tagad mutē esot protēzes, taču tās esot līdzīgas lībiešu zobiem. Olavs ilgus gadus strādājis Kolkas bākā par tehnisko uzraugu.
Kad dodamies projām, pagalmā iebrauc dzīvespriecīgs skursteņslauķis. Tad nu izmantoju gadījumu, kad var pieskarties viņa formas spīdīgajām pogām un kaut ko labu vēlēties.
Raidījums par Dundagas novada Kolkas pagasta brīvdienu mājas “Ūši” saimnieci Dženetu Marinsku skanēs Latvijas Radio 1. programmā 8. novembrī plkst. 16.05.
