Bijušo Lībijas līderi nelaiķi Muamaru Kadafi ierasts aprakstīt kā ekscentrisku diktatoru, kurš izceļas ar dīvainībām, moka savu tautu un simpatizē starptautiskajam terorismam. “Arābu pavasaris” izrādījās pulkvedim liktenīgs – viņš zaudēja varu, pēc tam arī dzīvību, tāpēc vēlāk klāt nāca arī mocekļa tēls.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156

Kokteilis

Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas

Lasīt citas ziņas

Uz šī ilgstoši veidotā fona diezgan grūti Kadafi iztēloties kā politisku domātāju un filozofu, tomēr ir domubiedri, kas uzskata, ka ar viņa idejām ir vērts ne tikai iepazīties, bet pat censties tās realizēt tepat Latvijā.

Nesen grāmatveikalu plauktos parādījās Kadafi “Zaļās grāmatas” tulkojums latviešu valodā. Grāmatas izdevēji: Ivars Prūsis – uzņēmējs, kura aizraušanās ir filozofiskā literatūra (viņš tulkojis un izdevis arī ķīniešu karavadoņa un stratēģa Suna Dzi darbu “Kara māksla”), Ivo Verners – interneta lapas “TautasForums.lv” redaktors, Armands Ozols, kurš vairākkārt apmeklējis Lībiju un pat divas reizes ticies ar valsts līderi. Interese par Kadafi grāmatu viņus negaidīti savedusi kopā

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

I. Prūsis stāsta, ka uzmanību Kadafi personībai un viņa idejām piesaistījis neseno Lībijas notikumu vienpusējais atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos.

Sākotnējo ieceri izdot grāmatu par Lībiju un Kadafi personību, nomainīja ideja par “Zaļās grāmatas” tulkojumu latviešu valodā. Turklāt atklājās, ka tāds jau ir tapis un izdots 1986. gadā (tulkotāja vārds gan nav zināms un arī Latvijā šī grāmata nekad nav izplatīta).

Bet kāpēc tas vispār vajadzīgs? Par to saruna ar izdevējiem.

I. Prūsis: – Lībija Kadafi vadībā gandrīz 40 gadus mēģināja būvēt citādu sabiedrību, maksimāli iesaistot cilvēkus būtisku jautājumu apspriešanā un lēmumu pieņemšanā. Bieži tas tika darīts ar piespiešanas metodēm, ņemot vērā arābu rakstura īpašības.

I. Verners: – Es izlasīju “Zaļo grāmatu” pirms vairākiem gadiem, un manā skatījumā tas ir darbs, kas liek aizdomāties par to, kas ir ģimene, sabiedrība, valsts. Kadafi īsā un saprotamā formā definējis svarīgas lietas. Lasot to, uzreiz rodas jautājums – bet kā ir pie mums? Šobrīd ir tāds zīmīgs laiks, kad Latvijas cilvēki mostas un vēlas aktīvāk iesaistīties valsts dzīvē, bet grāmata varētu būt labs palīglīdzeklis. Viens piemērs – vēlēšanu sistēma, kas Latvijā noteikti būtu jāuzlabo. Taču svarīgi, lai pārmaiņas nebūtu tikai tehniskas, bet lai sabiedrība varētu izvirzīt labākos pārstāvjus no sava vidus.

I. Prūsis: – Katrā ziņā Kadafi grāmata vairāk ir par principiem. Tos nevar mehāniski lietot jebkurā situācijā, ir jāmeklē pieeja. Piemēram, ir pareizs princips, ka cilvēki jāiesaista lēmumu pieņemšanā, taču veidi, kā to izdarīt, ir dažādi. Kadafi izmanto Lībijas cilšu tradīcijas, kas mums, protams, neder, taču mēs varam atrast citus veidus, kā to vislabāk īstenot. Tie varētu būt referendumi par svarīgākajiem jautājumiem reizi vai divas reizes gadā. Es saprotu, politiķiem tas nepatiktu, jo traucētu ātri pieņemt lēmumus savās interesēs.

Grāmatā aprakstīti arī ekonomikas principi – kā sadalīt darba augļus. Arī šīs atziņas var būt noderīgas, risinot mūsu ekonomiskās un sociālās problēmas.

Vēl viens princips – par ģimenes un dzimumu lomu sabiedrībā. Tas, ka no sievietes nevar prasīt tikpat daudz, cik no vīrieša, ir jābūt kaut kādai robežai. Rietumu sabiedrība šo robežu lielā mērā ir pārkāpusi, tāpēc ir problēmas ar demogrāfisko situāciju.

I. Verners: – Ja precīzāk, Kadafi runā par sievietes sūtību un vīrieša sūtību. Mūsdienu Rietumu pasaulē to bieži nomāc karjerisms, kas to pamazām sāk iznīcināt. Bet musulmaņiem tādu problēmu nav, jo viņiem ir citas tradīcijas.

– Vai Kadafi pašam izdevās īstenot tās idejas, par kurām viņš rakstīja? Kritiķi tās dēvē par utopiju.

A. Ozols: – Tas jau lielā mērā atbildēts grāmatas apakšnosaukumā – tā ir teorija. Es runāju ar Lībijas iedzīvotājiem, kuri piesardzīgi atzina, ka īstenota tikai daļa no grāmatā rakstītā. Taču, ja kaut kas buksē, vienmēr ir iespēja kaut ko mainīt. Ja runā par referendumiem, tad Kadafi patiesībā neatbalstīja šo ideju. Piemēram, ja referendumā par kādu jautājumu nobalso 51%, bet pret – 49%, iznāk, ka pāris cilvēku balsis var izlemt būtisku jautājumu. Taču tautas apspriedes var un vajag rīkot. Interesanti, ka, sākoties krīzei, Latvijā tika organizēti tautas forumi dažādos Latvijas reģionos, tolaik to darīja Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas vadītājs Roberts Ķīlis.

I. Verners: – Šos forumus noteikti vajadzētu atkārtot, jo sākotnēji cilvēki vēl nebija tik informēti un izglītoti, lai Ķīļa piedāvātās iespējas pilnvērtīgi izmantotu.

A. Ozols: – Kadafi grāmata ir balstīta uz tradicionālo arābu dzīves veidu, un kopumā tas paredz diezgan lēnīgu lēmumu pieņemšanas procesu, tāpēc mums vajadzīga cita forma.

I. Verners: – Saliekot kopā Kadafi idejas par tautvaldību ar mūsdienu tehniskajām iespējām, var atrast ļoti labu simbiozi.

– Kadafi ir pretrunīga personība – atbalstījis starptautisko terorismu, apspiedis citādi domājošos. Vai jūs nebaidāties no pārmetumiem, ka popularizējat šādas personas uzskatus?

– Līdz šim pārmetumus neesam saņēmuši, tieši pretēji, jūtama interese. Piemēram, vienā konferencē kāds pazīstams Rīgas domes deputāts, ieraudzījis manās rokās Kadafi grāmatu, uzreiz izteica vēlmi to iegūt arī savā īpašumā. Mūsdienās ierobežot kādas grāmatas izplatīšanu ir bezjēdzīgi, jo to tāpat var atrast internetā. Cenzūra darbojas ar citām metodēm – cilvēki tiek virzīti tikai uz to, lai nodarbotos ar nemitīgu sava prāta izklaidi, nevis meklētu un lasītu informāciju, kas rosina domāt.