Pāri akmeņainām krācēm 0
Pēc aizsprosta upe atkal tapusi pavisam šaura, un jau aiz pirmā līkuma straumi šķērso akmeņu krāvums. Varbūt vasarā tas nesagādātu nekādas problēmas, taču pēc lietainā augusta šis rudens bijis sauss un Tirzas lejtecē ūdens līmenis ir tikai 64 centimetri (22.10. plkst. 8 – īsi pirms starta), bet citviet – reāli pat uz pusi mazāks, tādēļ airi nu jāizmanto kā atbalsta sviras. Te jāņem talkā īstu profesionāļu cīņas taktika – jāsaprot, kur starp akmeņiem ir visdziļākā vieta, tad sparīgi jāairē turp un ar inerci jātiek pāri, līdz straume atkal laivu satver savos apskāvienos.
Tā kā man šādas pieredzes nav, jau pirmajā reizē neglābjami uzsēžos uz akmeņiem un netieku ne uz priekšu, ne atpakaļ. Pamanījis manu apjukumu, Oskars izkāpj no savas laivas un aiz aira pārvelk mani pāri, jo ūdens upē vien līdz puszābakiem. Par laivas dibena bojājumiem uztraukties esot lieki, jābūt lielam ātrumam un ļoti cietam šķērslim, lai kaut ko tam nodarītu.
Akmens šķēršļu josla ik pa laikam turpinās, un, lai gan ne vienmēr izdodas uzminēt pareizo tās šķērsošanas vietu, tomēr agrāk vai vēlāk tālāk tieku saviem spēkiem. Vēl ne pārāk bieži gadās arī koku sanesumi, šķiet, paliekas no bebru rosīšanās, taču arvien atrodas kāda sprauga, kur izsprukt gar pašu krastu, kas kļuvis stāvāks un mežaināks ar sarkanā un zilā māla atsegumiem. Ir sajūta, ka peldam pa mežonīgu apvidu, jo pa visu dienu krastā esam redzējuši vien dažas apdzīvotas mājas, pamestas gan vairāk. Izbraucam zem pāris tiltiem, taču automašīnu troksni ne reizi nedzirdam. “Šāds laivu brauciens ir kolosāla atpūta pilsētas trokšņu nogurdinātajiem, bet vienlaikus apliecina arī Latvijas lauku panīkumu,” konstatē Arvīds.
