– Māri, kāda ir sajūta, kad jūsu darbs pārceļas uz skatuvi? 1
M. Bērziņš: – Pagaidām – ļoti mierīga. Varu tikai priecāties, ka kāds ir ieinteresējies par manu darbu un vēlas to interpretēt citā mākslas žanrā. Tas man ir gods. Kā Valteram veiksies, tā ir cita lieta. Protams, gribu, lai izrāde uzrunā skatītājus.
– Vai negribējāt palīdzēt?
– Lai arī fiziski sadarbības nebija, tā notika garīgi, neredzama. Mums nebija neviena konflikta. Par dramaturgu mācās, man nav šo zināšanu. Ja Valters man kaut ko vaicātu, es atbildētu, bet pašam bāzties virsū ar ieteikumiem… Nē. Man skatuve ir diezgan sveša, lai arī esmu uzrakstījis trīs ludziņas. Absurda komēdiju “Šeit neviens nesmēķē”, kam literatūrkritiķis Guntis Berelis deva nosaukumu – varbūtluga, spēlē amatierteātros, bija interesanti skatīties ierakstu.
Man patīk rakstīt dialogus. Es tos vēl trīs četras reizes skaļi izlasu, tad jūt kļūdas un negludumus. Arī Gūtenmorgena trīs gabaliņi ir uzfilmēti, aktieris Kaspars Znotiņš ir lielisks Gūtenmorgens.
Jā, tomēr kaut ko darīju izrādes sakarā. Aktieri ar Valteru priekšgalā bija atbraukuši uz Torņakalnu, mums bija ekskursija, es viņus izvadāju pa romāna vietām. Naktī lija, bet, kad gājām, spīdēja saule, un, ekskursiju beidzot, atkal sāka līt. Vēl tagad nevaru pārdzīvot, kā Koļas lomas atveidotājs, aktieris Jānis Vimba, jautāja: kur dzīvo Koļa? Johaidī! Es jau nevaru literārā darbā aprakstīt pilnīgi visas detaļas. Tas bija tāds sitiens pakrūtē, man vēl tagad neērti, ka nezinu, kur Koļa dzīvo.
– Jā, kāpēc “Svina garšas” darbība norisinās Torņakalnā?
– Es to vidi zinu un rakstu it kā no savas mājas viedokļa. Varbūt tas ir vieglākais ceļš – stāstīt par to, kas ir pazīstams, nevis par Austriju, Meksiku vai Purvciemu. Sākumā veicu izpēti par šo vēstures posmu un sapratu, ka par to var uzrakstīt tūkstoš veidos. Bet man ir pieejamas mammas un viņas māsīcu atmiņas par Torņakalnu pirms Otrā pasaules kara un kara gados, un nolēmu – rakstīšu “savas atmiņas”, par sevi tajā laikā.
