Tagad diktē nauda un iekšējā cenzūra. Saruna ar režisoru Mārtiņu Eihi 4
Lugai ir līdzīgs liktenis kā filmai “Četri balti krekli”, kuru, ekrāna gaismu neieraudzījušu, uz deviņpadsmit gadiem nolika plauktā. Gunāra Priedes luga “Smaržo sēnes” pirmiestudējumu piedzīvoja 21 gadu pēc tās uzrakstīšanas – 1988. gadā Oļģerta Krodera režijā Jaunajā Rīgas teātrī. “Neko spēcīgāku es neesmu uzrakstījis ne pirms tam, ne pēc un neuzrakstīšu arī, kur nu. Lasot kļuva pat baigi,” savā dienasgrāmatā rakstīja lugas autors Gunārs Priede. Latviešu teātrī viņš ienāca 1955. gadā ar lugas “Jaunākā brāļa vasara” iestudējumu Pētera Pētersona režijā Dailes teātrī un bija pats pirmais, kurš desmit gadus pēc kara uzdrīkstējās un prata atklāti un godīgi runāt par dzīviem tā laika cilvēkiem. Tomēr baigi kļuva arī paši notikumi ap lugu “Smaržo sēnes” pēc tās sarakstīšanas…
Nav izslēgts, ka lugu pēc 1988. gada iestudējis kāds no gandrīz trīssimt Latvijas amatierteātriem. Taču Valmieras teātrī “Smaržo sēnes” Mārtiņa Eihes režijā tagad piedzīvos savu otro iestudējumu uz profesionāla teātra skatuves.
– Mārtiņ, “Smaržo sēnes” nav pirmā jūsu iestudētā Gunāra Priedes luga. Pirms vairākiem gadiem Liepājas teātrī tapa “Zilā”, pēc tam – “Trīspadsmitā”…
M. Eihe: – Pati pirmā manis iestudētā Priedes luga bija “Udmurtijas vijolīte”. To veidoju kā diplomdarbu Kultūras akadēmijā. Autors aprakstīja Ogri un to, kas saistās ar trikotāžas kombināta meitenēm. Un, tā kā arī nāku no Ogres, visu lugā rakstīto uztvēru ļoti personiski. “Smaržo sēnes” man liekas pati labākā Priedes luga. Tik patiesi un godīgi tolaik vēl neviens neuzdrīkstējās runāt. Nav nekāds brīnums, ka šo darbu aizliedza, un tā kļuva par pirmo un līdz šim vienīgo oficiāli aizliegto lugu. To apklusināja uz daudziem gadiem. Bet lugas vēstījums ir tikpat aktuāls arī šodien.
1968. gadā, kad luga tika sarakstīta, neviens darbs nedrīkstēja nonākt uz skatuves bez apspriešanas Rakstnieku savienības dramaturgu sekcijā. Tur, iepazīstoties ar lugu, valdīja liela sajūsma un reizē stipras bailes, vai atļaus izrādīt. Tā laika notikumu aculiecinieks Gunārs Bībers stāstīja, ka “Smaržo sēnes” ir viena no pirmajām latviešu lugām, kurā ienāk sarunvaloda. Toreiz tas bija šausmīgs skandāls! Viens no Rakstnieku savienības biedriem ar lugu pa taisno aizskrēja uz čeku un partijas centrālo komiteju. Tajās instancēs uztvēra, ka luga vēršas pret konkrētu, zināmu partijas biedru. Lugā ballīte notiek kādā augsti stāvoša partijas darbinieka mājā Meža- parkā, kuru apsargā milicis. Realitātē vienīgā māja ar šādu apsardzi bija tā, kurā dzīvoja Jānis Kalnbērziņš. Sava nozīme bija arī tam, ka Priede īstos ideālos komunistus lugā nomirdina, bet pārējie ir liekuļi, kas danco pa virsu mironim.
“Smaržo sēnes” sižets vēsta par kāda liela partijas vīra dzimšanas dienu, kurā ierodas viņa jaunības laiku cīņu biedrene, ar kuru kopā izkarota revolūcija. Viesību laikā sievietei kļūst slikti un viņa nomirst. Ko darīt: pārtraukt ballīti? Bet ieradušies taču ciemiņi no Maskavas, no Polijas – ko viņi padomās, kā tas izskatīsies? Vecmāmiņa nostājas pret mazmeitu, arī pārējie ģimenē cits pret citu. Bet veids, kā tiek pieņemts lēmums, ir baiss.
– Ne vienreiz vien piedzīvota situācija, kad sporta sacensībās iet bojā cilvēks un tās tomēr netiek pārtrauktas…
– Lielajos pasaules mačos tā ir – ja sportists iet bojā sacensību vietā, tās pārtrauc, ja pa ceļam uz slimnīcu – turpina. Mēģina nabagu turēt pie dzīvības, kamēr tiek prom no trases. Vienīgais, kas visu reāli ietekmē, taču ir nauda un doma – kā izskatīsies no malas, ko par mums padomās citi… Kad lugā, nevienam nemanot, viešņa viesību laikā nomirst, kaut ko pārtraukt jau par vēlu, viņa tiek noslēpta pagrabā un ārprāts jāuztur tālāk.
– Esat teicis, ka izrādē runās arī tie, kuri savulaik šīs lugas dēļ zaudēja savus amatus, bet ne cilvēcību un sirdsapziņu.
– No Priedes lugas esam izsvītrojuši četras rindiņas, būtībā neko neesam mainījuši. Taču iestudējumā Priedes sarakstīto esam papildinājuši ar dažiem nelieliem fragmentiem par notikumiem ap lugu 1968. gadā. Daži cilvēki diezgan nopietni cieta. Lūcija Ņefedova zaudēja darbu Konservatorijā, Inu Zaķi atlaida no Latvijas PSR Kultūras ministrijas repertuāra redakcijas, Gunāra Priedes lugas neiestudēja četrus gadus, neizdeva viņa grāmatu. Uzvedumā izmantojām divus protokolus. Viens ir no dramaturgu sēdes ar Gunāra Bībera referātu, kuru savāca čeka un šo vienīgo eksemplāru tā arī nekad viņam neatdeva. Otrs ir no partijas sēdes, kurā tika apspriesta lugas ideoloģiskā neiederība padomju sistēmā.
Pēteris Pētersons un Imants Ziedonis centās panākt, lai luga tiktu novērtēta kā radoša neveiksme un nevis politiski kaitīgs darbs. Taču Priede tik un tā bija spiests pamest rakstniecību uz ilgu laiku un atgriezties darbā celtniecības tehnikumā. Nākamajās Priedes dzimšanas dienas viesībās pēc šīm represijām ciemos atnāca tikai paši tuvākie. Tajā izšķirošajā partijas sēdē nepiedalījās Viktors Hausmanis un Lilija Dzene, kura aizgāja skatīties kaut kādu franču kino. Ar Dzeni Priede vēlāk izlīga, ar Hausmani – ne. Gunārs Bībers nevarēja piedalīties, jo viņš nebija partijā…
Esam iecerējuši uzvedumu savā ziņā spēlēt kopā ar skatītāju. Protams, publikai neliksim veikt kādas fiziskas izdarības, bet daudz kontaktēsim gan, mēģināsim rast cits no cita enerģiju.
– Jums pašam arī pirms vairākiem gadiem nācās piedzīvot “radošu neveiksmi” ar Raiņa “Daugavu” Valmieras teātrī.
– Tā to traktēja teātra vadība. Ļoti daudziem skatītājiem un teātra profesionāļiem izrāde, kuru varēja redzēt pirmizrādes dienā, bija nopietns mākslas piedzīvojums, un skatītāji to atceras kā nozīmīgu savas mākslas pieredzes daļu. Arī es to uzskatu par savu radošo veiksmi, lai gan tā nāca ļoti grūti un vēl pieņemšanas izrāde mani neapmierināja. Bet tad kopā ar aktieriem nakts laikā spējām to transformēt, attīrīt no visa liekā un piedāvāt skatītājiem jau tīru un precīzu konceptuālu darbu. Lielākā kļūda, ka pirms izrādes neuznācām uz skatuves un skaidri un gaiši nepavēstījām, ka šoreiz būs pavisam kas cits un pilnīgi neatbilstošs iepriekš paredzamiem priekšstatiem.
– 1988. gadā, kad luga “Smaržo sēnes” tika iestudēta, bija pavisam cits, varētu teikt, cerību laiks…
– Kuru nu esam piedzīvojuši un diezgan pamatīgi arī vīlušies. Pilnībā izbaudām kapitālismu, pārsteidzošu savtīguma uzplaukumu. Pavisam nedaudz ir cilvēku, uz kuriem varētu attiecināt lugas varoņu, jā, ar zināmu ironiju teikto – tie nu der tikai pilnīgi trakos brīžos un pārējā laikā nav vajadzīgi… Ja godīgi, kam šodien vajadzīgs tāds vīrs kā Dainis Īvāns? Nevienam. Tāpat vēl daži citi, kuri nemācēja iekārtoties atšķirībā no viņu kādreizējo politisko kolēģu vairākuma. Nejēdzību ir baisi daudz. Ja pašvaldību deputāti vairs nevar būt uzņēmumu valdes locekļi, viņi pārvēršas par “konsultantiem”. Ja kāds Saeimas deputāts var nopirkt automašīnu Vācijā un nemaksāt nodokļus Latvijā, tad pēc viņa piemēra rīkosies vēl četrdesmit uzņēmēji. Ja partijai, kura bļauj par Latvijas neatkarību, ir vienādi uzskati par tikumību ar partiju, kurai ir līgums ar Putinu, vai tas nav nonsenss? Un šādā sadarbībā tiek pieņemts likums, kurš ir nekāds, tāpēc zem tā var pabāzt jebko.
– Tikumībai latviskā izpratnē ir daudz dziļāks, izsenis radies saturs.
– Nesen lasīju Kārļa Skalbes pasaku par Sarkangalvīti un vilku. Tur tā skarbi – reizē ar vecomāti tiek apglabāts kā darba, tā visi pārējie viņas tikumi… Ar tikumību šā vārda pilnvērtīgā izpratnē mūsu valstī vairs diemžēl nav nekā kopīga. Lielākā nejēdzība ir valdošie meli, ka valsts it kā par kaut ko cīnās. Īstenībā tie vīri augšā necīnās ne par ko citu kā vien savu labumu. Patlaban noteicēji ir nauda un iekšējā cenzūra. To vien taču dzirdam – nauda, nauda, nauda… Vajadzīgs vien tas, kas pelna. Kas nepelna, ir lieks un atstāts pašizdzīvošanai – arī māksla un kultūra. Talantīgiem māksliniekiem, kuri vēl nav kļuvuši pazīstami, nav ienākuši meinstrīmā, ir ļoti grūti izsisties, jo viņi, lūk, nav pārdodami. Taču briesmīgi nebļaujam, piemēram, par basketbolistiem, no kuriem visi taču nekļūst par porziņģiem. Arī zinātnē ne visa ieguldītā nauda dod gaidīto atdevi, tomēr tas nav tik redzami kā mākslā, jo tā vienmēr ir publiska. Ja iestudēsi vienu divas izrādes, uz kurām nenāks skatītājs, uzsveru – nevis nekvalitatīvas, bet tādas, kas skatītājam ir grūtas, – trešo neviens nepiedāvās. Un režisors visu laiku ir spiests cīnīties ar iekšējiem kompromisiem un skatīties pār plecu uz naudu. Jebkurā citā Eiropas valstī teātris dotācijā saņem ap 70 procentu nepieciešamā budžeta, jo valsts teātrim nav jāpelna, ražojot komēdijas un izklaides gabalus, lai arī cik kvalitatīvus. Valsts teātrim piedien saturīgais, ko nespēj piedāvāt komercstruktūras…
– Teicāt, ka toreiz, 1968. gadā, cenzori vienā no lugas galvenajiem varoņiem saskatīja Viktoru Kalnbērziņu. Vai arī jūsu iestudējumā uz skatuves būs varoņi ar sabiedrībā pazīstamu personu vaibstiem?
– Atpazīstamu personu ar līdzīgām pazīmēm šodien ir daudz. Tiklab Rīgas mērs Nils Ušakovs, ar kura ziņu “Rīgas satiksmei” konsultācijas par sabiedriskā transporta krēslu ērtumu sniedz sporta speciālisti, tiklab Solvita Āboltiņa, kas var piespiest tikko Saeimā ievēlētu džeku atteikties no mandāta viņai par labu. Turpretī mums ir grūtības šodien pateikt, kas īsti ir godprātīgs cilvēks. Un vēl lielākas problēmas nosaukt kādu konkrēti.
– Es varētu riskēt nosaukt ne vienu vien…
– Jā, ir ļoti daudzi inteliģenti, savā jomā izcilus darbus paveikuši cilvēki. Taču viņi ieņem noklusējošu pozīciju asos jautājumos – lai saglabātu savu statusu, lai nepazaudētu jumtu (lasi – naudu jumta remontam savam muzejam, izstāžu zālei, teātrim). Viņi nav gatavi atklātības dēļ ziedot visā mūžā izdarīto. Pirms kāda laika vai visi pašvaldību vadītāji sastājās Tautas partijā, jo laikam citādi netika pie papildu finansējuma savām akūtajām vajadzībām.
Pilnīgs nedomāšanas piemērs ir nupat notikušais skolotāju streiks. Ir taču skaidrs, ka pārmaiņas vajadzīgas. Jo ir dīvaini, ka pieci procenti skolotāju saņem algā 2000 eiro, turpretī vairākumam tiek atvēlēts daudzreiz mazāk. Mēs Cēsīs esam izveidojuši vecāku dibinātu skolu. Un šajā procesā esmu saskāries ar izglītības sistēmas birokrātisko domāšanu – vispirms rūpes par telpām, tad par direktoru, tad – skolotāju un tikai pašās beigās par bērniem.
Neviens pirms Gunāra Priedes nebija atļāvies pateikt, ka ideāli ir miruši. Kamēr to nesēja guļ pagrabā beigta, augšā rit dzīres. Un kā ar mums ir šodien? Saeimā ievēlam klaunus, parlaments izvēlas prezidentu, kurš “zīmējas” ar dzīvošanu divistabu dzīvoklī Ogrē, it kā viņam domāto rezidenci tāpat nevajadzētu uzturēt un par to maksāt, un Ogres pašvaldība Valsts kancelejai par velti nedotu dzīvokli, kur mitināties prezidenta miesassargiem, kaut gan daudz vairāk tas pienāktos kādam skolotājam. Esam pazaudējuši savu valsti tādā ētiskā izpratnē… Es biju negaidīti un priecīgi pārsteigts par to, ka Latvija neiestājās koalīcijā ar Krieviju un mēs nekarojam Sīrijā. Varu tikai iedomāties, cik daudz spēka un saņemšanās tas mūsu prezidentam prasīja…
– Kāpēc lugai ir tāds nosaukums – “Smaržo sēnes”?
– Tā ir veco cīnītāju izdomātās paroles pirmā daļa. Un šīs paroles otrā daļa jeb atbilde esam mēs. Būtiski to neaizmirst.
