Kā parādīt uz skatuves 0
Režisores Gitas Skadiņas tētis un mamma ir satikušies Sibīrijā. No tās atgriezās jau kā ģimene kopā ar dēliņu, Gitas brāli. Viņa stāsta, ka abi vectēvi ir tur aizgājuši mūžībā: “Bet, astoņdesmitajos gados sākoties “pārbūvei”, mans tētis, mans vīrs un māsīca aizbrauca un atveda abu vecvecāku kaulus, kuri ir pārapbedīti Smiltenes kapos, un tagad vecietēvi vecmammām guļ blakām… Un pirms izrādes man visu laiku bija doma, ka man kaut kā tas visiem ir jāpasaka.”
Gita secinājusi, ka par maz mēs zinām par šīm vēstures lappusēm. Jā, zinām, ka represētie pulcējas kopā, bet – Gitas māte par tiem laikiem klusējusi. Austra Jurgena bija to stāstu izstāstījusi, un tāpēc Gitai radās doma mēģināt to izrādīt uz skatuves.
Pārsla Jansone atceras, ka pirms pirmizrādes abas ar režisori raizējušās, kā skatītāji uztvers: “Tāpēc ka mazs amatierteātris grib parādīt tādu darbu, kurš jānospēlē ne tikai tekstuāli, bet ļoti emocionāli. Bija bažas par to, vai šie vēstures fakti skatītājiem būs saistoši, vai viņi sapratīs.” Bet darbs iznācis tiešām fantastisks. Kaut aktieriem ir ļoti grūti to visu laist caur sevi – tā sievietei, kurai pašai aug mazi bērni, bija jāiejūtas tās izsūtītās mātes tēlā, kura veda bērnus uz upi.
