“Kāpēc man to visu nestāstīji?” 0
“Kad Smiltenē rādījām uzvedumu skolu audzēkņiem, zālē bija tāds klusums…” atceras izrādes gaismotājs un skaņu meistars Vitauts Celms. Deviņpadsmitgadīgi puiši, asaras neslēpjot, raudājuši, meitenēm galvas uz pleciem nolikuši… Pati Austra Jurgena, cildinot režisores, viesrežisora Valda Lūriņa un visu aktieru veikumu, izceļ skaņu meistara devumu: “Skatoties izrādi un dzirdot, kā tās vagonu eņģes čīkst, ir tā, ka pārdzīvojums vai rauj sirdi no krūtīm.”
Bija nodomāts, ka vienlaikus ar spēlēšanu rādīs arī bildes, Sibīrijas skatus. Vitauts Celms pavadīja ilgas stundas, meklējot internetā attēlus no Krievijas, tostarp no Austras izsūtījuma vietas Kolpaševas, no tiem gadiem. Viņš piemeklēja skaņas. Tā, piemēram, izrādē pašā sākumā izvedēji nošauj sunīti, skan suņa rejas un šāviena troksnis. Sibīrijā Austras māte ir nokritusi uz sliedēm, meita pēdējā brīdī viņu norauj no sliedēm, un – garām aizdun vilciens…
Režisore atceras: “Vislielākā atzinība man laikam bija tā, ka pēc izrādes, kuru skatījās ģimnāzisti, otrā dienā biju aizbraukusi uz kapiem un redzēju tur Līcīšu puisi, kurš stāvēja pie savas vecmāmiņas māsas kapa. Zinu, ka pēc izrādes viņš bija aizskrējis pie vecmāmiņas mājās un prasījis: “Kāpēc tu man to neteici? Kāpēc tu man to visu neizstāstīji?” Kad redzēju puisi kapu apmeklējumā, sapratu, ka izrāde bija vēstījums, kas bija jāsniedz un ka mēs to esam izdarījuši.”
Režisore salīdzina: viena lieta ir skatīties Holivudas filmu, kurā šauj, spīdzina, rauj ādu otram nost. Otra lieta – satikt cilvēkus, kuri pārdzīvojuši izsūtīšanu, izgājuši tos moku ceļus Sibīrijā. Un, ja jaunieši nes šo vēstījumu – kā Ieva, kā Arta, kā Laura, kā Anna –, tas vienaudžus uzrunā. Ir epizode, kuru spēlē visas četras meitenes. Kā režisorei izdevās amatierteātrī spēlējošiem mūsdienu bērniem “ielikt” tās izjūtas, kādas bija toreiz badā, aukstumā dzīvojošām izsūtītajām meitenēm, lai lomas tiktu ticami atveidotas?
G. Skadiņa neslēpj, ka reizēm mēģinājumos, lai dabūtu to emociju vilni, rīkojusies skarbi: “Bija tāds kailsala vakars, un sacīju meitenēm: tagad – zeķes nost, kurpes nost, un aizejiet līdz Ievas mājām plikām kājām! Un atnāciet atpakaļ! Un nebūs karstas tējas un aspirīna. Un iesiet – uz kūti gulēt! Un tev ir mēnešreizes, un tev gribas nomazgāties… Tu esi neēdusi, un, kad esi naktī aizmigusi, tevi sāk ēst kukaiņi… Un tā no dienas dienā, tu esi netīra, nagi nolauzti.” Un tā es to ainu iztēlē uzbūru un redzēju, kā bērni to sāk aptvert, skatiens kļūst mežonīgs.” Austra, to klausoties, piebilst: “Jā, tā bija dzīves īstenība.”
