Mazs, bet vājš iepriecinājums – medaļu neesamība ir liels ietaupījums valsts kasei. Egila Līcīša feļetons 18
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daudz domāju, kāpēc mūsu hokejistiem nav krājumā tās pašas vectētiņa stipruma zāles, kādas gluži netīšām laimējās iedzert krievu olimpiskās komitejas komandas daiļslidotājai, tīnītei Kamilai Valijevai – pirms tiekties pēc augstākajiem lauriem uz olimpiskās Pekinas ledus. Vecā Valijeva reibinošā sirds drapju mikstūra esot sastāvējusi no trim preparātiem, no kuriem viens paaugstina izturību, otrs samazina nogurumu, trešais nodrošina efektīvāku skābekļa izmantošanu.
Latvijas izlases vīri pirms kāpšanas uz laukuma varēja ieraut kaut degvīna spicglāzīti, lai piespēles netiktu dotas tik neprecīzi kā pa miglu, lai izpildītie spēka paņēmieni pret pretiniekiem nebūtu mīksti kā kaķa kažoks, lai nelūztu nodeldētās nūjas un lai ātrāk vilktu svina smagās kājas.
Kaut kas nebija kārtībā ar hokeja lielmeistariem, kad izslēgšanas spēles izšķirošajā trešdaļā pret dāņiem, kad citas komandas līstu vai no ādas ārā, lai vienādotu rezultātu un panāktu pārsvaru, mūsējie ar pazeminātu adrenalīna līmeni slidinājās tik lēnām un prātīgi, kā būtu daiļslidotāji vai piedalītos uzņēmuma sporta spēlēs, nevis olimpiskajās.
Iepriekš pašreklāmā izlases dalībnieki un treneri bija daudznozīmīgi mieguši ar aci, caur puķēm likuši cerēt, ka sapulcētā komanda cīnīšoties, mazākais, par Zelta ripu, Kristāla salāttrauku, Sudraba kausu, olimpiskām medaļām un tamlīdzīga kaluma balvām. Diemžēl gaidītās prīzes vietā četri “zāģi” un, LHF ģenerālsekretāra vārdiem sakot, grūti norijams rūgtuma kunkulis.
Nevīstošu meistarību rādīja vien 37 gadus vecais izlases kapteinis Lauris Dārziņš, un vienā maiņā ar Lauri kā tīģeris šaudījās jaunais Renārs Krastenbergs. Pārējiem spēlētājiem piecniekos Fortūnas lūpu krāsa uz vaigiem tā arī neuzmirdzēja.
Kanādiešu viestrenera Hārtlija vadībā latviešu nūjas meistari izskatījās daudz motivētāki nekā izklaidīgo, dezorganizēto puišu bariņš, kuri nonākuši vietējo palīgspeciālistu Vītoliņa un Ābola trenēšanā.
Droši vien hokejistiem bija smagi bez tradicionālās palīdzības no aizrautīgām trim blondīnēm tribīnēs un lēkājošo fanu melnā tūkstoša ar rūdītiem alus dzērējiem priekšgalā. Tos pie ieejas nobremzēja un hallē neielaida biļešu kontrolieris Kovids. Līdzjutēji pacietīgi modās agrā rītausmā, lai sekotu līdzi Latvijas izlases cīņām tālienē, bet uzvaras tā arī nesagaidīja.
Laikam jau taisnība skeptiķiem, kas novērojuši ielaistu slimību – latviešiem trūkst uzvarētāja gēna un gara, kas sakostiem zobiem liek cīnīties līdz galam, lai pieveiktu un pārspētu pretspēlētājus. Mums raksturs ir tik stiprs, lai pieticīgi raudzītos, lai kaimiņš tautietis nekļūst materiāli turīgāks un par augstu nebāž galvu virs ūdens laukā.
To pierāda arī sasniegtais antirekords kopsummā ziemas olimpiskajās spēlēs – viena skopa bronziņa, medāļi kamaniņu braucēju stafetes komandai. Kamaniņnieki arī ieguva labākās vietas savā disciplīnā, ceturtās, piektās, sestās. Skeletonisti Dukuri esot par maz riskējuši, bobslejistus pievīlusi tehnika, biatlonistei Bendikai un ziemeļu divcīņniekam Vinogradovam distancē salušas rokas, pēdējam pat kājas īkšķis no aukstuma palicis zils. Slēpotājs Vīgants apraudājās par 28. vietu sprinta trasē, pielīdzinot panākumu iekļūšanai NHL vai NBA.
Katrs televīzijas viesbrigāžu intervētais mūsējais kā īstens latvietis mēdza piebilst – galvenais, dūšīgi paēst, kārtīgi piepildīt vēderu. Nezinu, ko viņi tur Ķīnā “šmorēja” – gardo Pekinas pīles krūtiņu vai “wonton” cūkgaļas pildītos pelmenīšus, bet skaidrs, nepaēdis, tukšā dūšā, kalnus negāzīsi.
Nevar piekrist tiem sporta draugiem, kuri saka – galvenais ir aizbraukt un piedalīties, ko mēs, maza valstiņa, citu lielvalstu olimpiešu vidū varam panākt. Varbūt vasarā tas vēl akceptējams, bet ne jau ziemas sporta veidos, kur daudzviet esam piederīgi vadošo pasaules sportistu saimei.
Jūs taču ievērojāt, cik plaši pārstāvēta un cik glīti izskatījās varenā Latvija olimpisko spēļu atklāšanas parādē! Tas gandrīz vai vienīgais patīkamais iespaids no spēļu startiem.
Mazs, bet vājš papildu iepriecinājums ir, ka medaļu neesamība ir liels ietaupījums valsts kasei – jāizmaksā tikai apmēram 120 tūkstoši eiro.
Braucam mājās pārsvītrotām cerībām, ka latviešu Lāčplēši ietu cīņā par pjedestālu, kā būtu izkāpuši no Zigmara Liepiņa rokoperas. Lai nu LOK operatīvās vadības grupās vai krīzes centros spriež, kā vērtējams olimpiešu starts Pekinas ziemas spēlēs – nevienu no amata tāpat neatstādinās, summēs visu ar atzīmi “apmierinoši”.
