Bruņojas un meklē sadarbību ar Vāciju 16
Par izšķirošo brīdi pretpadomju pagrīdes dalībnieki uzskatīja iespējamo partizānu karu. Šim uzdevumam pievērsās arī “TS” dalībnieki – viņi veidoja bruņotas kaujas grupas, vāca un noglabāja ieročus un munīciju, izstrādāja rīcības plānus karadarbības laikam.
Ar ieroču sagādāšanu gāja grūti, jo okupācijas vara ar vienu no pirmajiem lēmumiem tautu atbruņoja – lika nodot jebkuru šaujamieroci (izņemot bises un mazkalibra šautenes), tiesa, ne visi tam paklausīja. Dažādi bija iecerēti bruņojuma sagādes ceļi – ne tikai pirkt, bet arī nozagt miličiem, sarkanarmiešiem un citiem padomju varas atbalstītājiem un pat veikt tiem uzbrukumus. Plānu nepaspēja īstenot, taču arsenāls organizācijas darbības laikā tika vākts. Ziņas, kuras par ieročiem un munīciju savos pierakstos bija apkopojis “TS” kara nodaļas vadītājs Laimonis Sala, rāda, ka vidēji uz desmit cīnītājiem bija dažas šautenes un pistoles, pieminētas arī medību bises, rokasgranātas, pudeles ar degšķidrumu, patronas. Izcēlās Limbažu pagasta “TS” biedri, kuriem bija patšautene, bet Rīgas jūrmalas vīru rīcībā bija arī 40 “Milsa” tipa rokasgranātas un transportam, lai dotos palīgā citām kaujas grupām, pat divas motorlaivas. Pat armijas lietās nespeciālistam bija skaidrs, ka apbruņojums, kas atradās organizācijas rīcībā, bija nepietiekams nopietnām militārām akcijām pret okupantu armijas daļām.
Vadība saprata, ka pašu spēkiem vien atbrīvošanās no okupācijas režīma nav iespējama un patstāvīgi veikta bruņota sacelšanās var ciest neveiksmi. Tādēļ viens no pagrīdes dalībnieku darbības virzieniem bija veidot sakarus ar kādu trešo valsti, kas kļūtu par atbalstītāju un sabiedroto cīņā pret PSRS. Pagrīdnieku vidū nebija vienprātības, tika minēta Vācija, Anglija, Zviedrija un pat ASV. Izvēli lielā mērā noteica baumas par iespējamo karu starp šīm valstīm un Padomju Savienību. Reālā situācija – nacistiskās Vācijas militārpolitiskās intereses Baltijā, gatavošanās karam pret PSRS un Latvijas izolētība noteica izvēli par labu Vācijai. Turklāt tās militārais izlūkdienests Abvērs Latvijā jau bija izveidojis plašu aģentūras tīklu. “TS” vajadzēja tikai atrast ceļu uz to, kas ar bijušā Latvijas armijas vecākā leitnanta, tagad vācu izlūkdienesta aģenta Jāņa Vītiņa palīdzību 1941. gada sākumā arī izdevās. Vītiņš bija vīrs ar bagātu militāro pieredzi, Brīvības cīņu dalībnieks un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, turklāt arī izcils operdziedātājs, tāpēc viņa personībai “Mājas Viesis” veltīs rakstu vienā no jūlija izdevumiem. Vadītājam V. Kļaviņam bija savi nosacījumi sadarbībā ar vāciešiem, viņš uzsvēra, ka neļaus “TS” pārvērst par spiegu organizāciju, un pieprasīja, lai apmaiņā pret informāciju tiktu sniegts materiāls atbalsts, ārpolitiska informācija, ieroči un savstarpēji kontakti. “Varam sniegt informāciju par jautājumiem, kas viņus interesē, bet nekādā gadījumā nedomājam nodarboties speciāli ar ziņu vākšanu Vācijai par labu.” Pat ar tik stingru nostāju no sadarbības vairāk ieguva vācieši nekā latviešu cīnītāji, norāda vēsturnieks.
Sagrāve un nāvessodi
Pēc tam, kad 1941. gada marta pirmajās dienās čeka arestēja Vācijas rezidentūras vadītājus, ar kuriem “TS” bija nodibinājuši kontaktus sadarbībai ar vāciešiem, visai drīz sākās arī pagrīdes organizācijas biedru aresti. Vienu no pirmajiem apcietināja pašu vadītāju V. Kļaviņu. Pie kāda no biedriem, kuru viņš 5. martā devās apciemot, gaidīja drošības iestāžu darbinieki. Puisis neapjuka, palūdza glāzi ūdens un brīdī, kad viņam to pasniedza, iesita pa seju čekistam un izbēga no dzīvokļa. Nakti pavadīja kapos, bet aukstais laiks lika meklēt patvērumu, pēc divām dienām viņu notvēra un arestēja pie brāļiem Nītiņiem, kuriem čeka jau bija nonākusi uz pēdām.
Arī Dobeles grupas dalībnieka Teritoriālā korpusa karaspēka vienības vecākā leitnanta Pētera Skujas pirmā aizturēšana nenoritēja gludi. Kad 11. martā viņu Dobelē mēģināja apcietināt pie Kurzemes viesnīcas, Skuja izšāva ar savu mauzera (7,65 mm) pistoli un atrāvās no vajātājiem. Pie izpildu komitejas nama ieraudzījis pajūgu, atsēja zirgu no slitas un straujā braucienā pazuda no čekistu acīm. Ziņa par varonīgo leitnantu, kurš vietējiem ļaudīm bija labi pazīstams kā sabiedrisks, pievilcīga izskata un sportisks cilvēks, strauji izplatījās pa visu apkārtni. Jauniešiem viņa rīcība šķita parauga vērta. Tomēr pēc divām nedēļām arī Skuja nonāca čekistu rokās.
Biedru aresti bija brīdinājums citiem doties pilnīgā pagrīdē, taču tikai retais novērtēja draudošās briesmas. Lai kā Dobeles vidusskolas grupas vadītāju A. Langenfeldu mudināja slēpties viņa skolotājs Jānis Riņģis, puisis to neņēma vērā un 18. martā tika arestēts. Pašam skolotājam gan izdevās izvairīties no aresta. Ne visas grupas tika atklātas, taču aresti lika “TS” darbību sašaurināt, vēl jo vairāk tāpēc, ka arestēta bija visa organizācijas vadība un tās līderi.
1941. gada maijā padomju drošības komiteja ziņoja par 70 personām, kas apcietinātas par darbību “TS”. Visi tika notiesāti, 51 cīnītājam, viņu vidū arī V. Kļaviņam, J. Cālītim, J. Vītiņam Soļiļeckas un Astrahaņas cietumos izpildīja augstāko soda mēru – nošaušanu.
Šodien varam spriest, bija vai nebija dzīvotspējīga organizācija bez pieredzes, pietiekamām zināšanām un prasmēm pagrīdes darbā un konspirācijā, kas nebija novērtējusi padomju okupācijas drošības iestāžu profesionalitāti un iespējas, bez nopietna politiska un materiāla atbalsta un arī harismātiska līdera? Visticamāk, arī paši “TS” cīnītāji saprata savas organizācijas trūkumus un dzīvības riskus, taču tik un tā izšķīrās par pretošanos. Un par to viņiem pienākas gods un cieņa kā Latvijas brīvības cīnītājiem.
