Anda Līce: Kremlis un oficiālie plašsaziņas līdzekļi ir apjukuši, taču turpina izlikties 1
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēsturniekam, cilvēktiesību aizstāvim, organizācijas “Memoriāls” Karēlijas nodaļas vadītājam, sešdesmit četrus gadus vecajam Jurijam Dmitrijevam prokurora pieprasīto 15 ieslodzījuma gadu vietā esot piespriesti trīsarpus gadi.
Tā kā viņš ieslodzījumā jau ir pavadījis trīs gadus un trīs mēnešus, tagad viņam ir cerība rudenī kļūt brīvam. Ja vien “taisnīgā” Krievijas Temīda neizdomās vēl kaut ko.
Ko tad šis vīrs ir nodarījis?
Viņš atklāja padomju terora laikā Karēlijas teritorijā nogalināto tūkstošu masu kapus, vāca par upuriem informāciju, runāja un rakstīja.
Tā kā pēdējos divdesmit gados runas par padomju zvērībām oficiālajā līmenī skan aizvien klusāk, sākas to cilvēku vajāšana, kas cenšas saglabāt upuru piemiņu, publicē liecības un pētījumus.
Iespējams, Karēlijā savā laikā masu slepkavībās bija iesaistīti kādi no šodien vareno dzimtu piederīgajiem un tāpēc Dmitrijevu vajadzēja apklusināt.
Pret viņu tika izvirzīta apsūdzība pedofilijā un ieroču neatļautā glabāšanā. Pierādījumu trūkuma dēļ tiesa viņu attaisnoja, taču, ņemot vērā, ka Krievijas jaunāko laiku tiesu praksē tā parasti nemēdz notikt, lietu “atdzīvināja”.
Patiesībai visos laikos ir augsta cena. Par to nevar nedomāt, šodien skatoties protesta demonstrācijas Habarovskā un to, kā neapmierinātība ar Kremļa politiku iet plašumā.
Putina valdīšanas laikā tiesiskuma ierobežošana savā ziņā ir novesta līdz pilnībai un reizē arī – absurdam. Skrūves ir piegrieztas tā, ka, griežot vēl, var noraut vītni.
Par iespējamiem turpmākiem notikumiem tagad gan Krievijā, gan pasaulē spriež daudzi.
Izeju no strupceļa nav pārāk daudz, jo autoritāro varu rokās tradicionāli ir vienīgi uzpirkšanai domāta nauda, apspiešanai – armija vai iebrukums kādā kaimiņu valstī.
“Vislielākais ļaunums ir esošās sistēmas saglabāšana,” saka psihologs un politiķis Leonīds Gozmans.
Viņaprāt, galma apvērsums sistēmu nemainīs. Mūsdienu pasaulē ar vismazāk upuriem notiek miermīlīgās, par krāsainajām dēvētās revolūcijas.
Analizējot Habarovskas protestus, ir redzams, ka tos nevada kāda partija vai politiķis, kaut gan Kremlis arī šoreiz tradicionāli runā par uzpirktajiem ārzemju aģentiem.
L. Gozmans uzskata, ka politisko partiju laiks ir pagājis un tagad cilvēkiem ir jāapvienojas nevis uz partiju programmu, bet morāliem pamatiem. Ka partijas ir fikcija un vienīgi instruments, lai nonāktu pie varas.
Kremlis un oficiālie plašsaziņas līdzekļi ir apjukuši, taču turpina izlikties protestus neredzam.
Ar katru dienu protestēju prasības kļūst politiski vairāk iekrāsotas.
Uz Habarovsku atsūtīto jauno gubernatoru, īstu savas politiskās vides lolojumu, nesamulsināmo, liekulīgo un cinisko Degtjerovu iedzīvotāji uztver kā Kremļa ņirgāšanos par viņiem un nepieņem.
