– Uz nedēļu Rīga kļuvusi gandrīz vai par krievu dokumentālā kino galvaspilsētu. Bet kādēļ izraudzījāties tieši Rīgu, nevis, piemēram, Viļņu vai Londonu? 4
– Mēs ar sievu bijām nolēmuši lūgt uzturēšanās atļauju Rīgā un pirkt šeit dzīvokli. Atklāti sakot, tā bija ļoti emocionāla atbildes reakcija uz kādu notikumu Krievijā. Kad uzzināju, ka Krievijas Federācijas padome nobalsojusi par atļauju Krievijas karaspēkam ieiet Ukrainā, burtiski piecās minūtēs nolēmu, ka nepieciešama uzturēšanās atļauja kādā citā valstī. Un momentā atcerējos, kā draugi man stāstījuši par vienkāršu un ērtu sistēmu, kā šīs lietas tiek risinātas Latvijā. Nav tā, ka pusgadu iepriekš es būtu sapņojis par Jūrmalu un saulainu vasaru pie Rīgas līča. Latviju zināju kā viesis, daudzkārt šeit biju ciemojies festivālā “Arsenāls”, braucis uz dokumentālā kino simpozijiem, man te ir draugi, esam radījuši pat dažas kopprodukcijas. Tādi kopdarbi un ne mazāk kontaktu man ir arī citās valstīs, piemēram, Vācijā, taču tur uzturēšanās atļaujas iegūšanai vajadzētu veikt neiedomājamas manipulācijas, bet Latvijā godīgi samaksāju par nekustamo īpašumu un līdz ar to ieguvu uzturēšanās atļauju. Jūtos ļoti ērti. Nevienam neko neesmu parādā, un man neviens neko nav parādā. Abi ar sievu deviņos no rīta ielidojām Rīgas lidostā, nākamajā dienā jau nokārtojām darījumu ar dzīvokli un vakarā aizlidojām. Apskatījām piecus dzīvokļus, un viens no tiem mūs pilnībā apmierināja.
– Tagad esat rīdzinieks?
