Asiņainā līgava 0
Pirmo draugu Andželīna atveda uz mājām 14 gadu vecumā, un viņi nodzīvoja kopā divus gadus. Puisis viņu pameta, kad meitenes spēles ar aukstajiem ieročiem beidzās gandrīz letāli. 16 gadu vecumā Andželīna gandrīz nomira, pārgriežot sev miega artēriju. Ārsti tikai ar grūtībām viņu izglāba.
1996. gadā, 20 gadu vecumā, Džolija apprecējās ar filmas “Hakeri” partneri, britu aktieri Džoniju Lī Milleru. Līgava uz ceremoniju bija ieradusies melnās ādas biksēs un baltā T-kreklā, uz kura ar pašas asinīm bija uzrakstījusi līgavaiņa vārdu. “Man likās, ka asinis piesaista vairāk nekā paraksts uz papīra lapas.” Taču jau drīz viņi izšķīrās, kam par iemeslu bija ne tikai saspringtais darba grafiks. Mēļoja, ka Andželīnas dīvainības Džonijam izrādījies pārāk smags pārbaudījums. Andželīna atzinusi, ka ar viņu ir grūti dzīvot. “Es negatavoju, man nepatīk, ja man pieskaras, nevēlos neviena priekšā taisnoties. Lai būtu man līdzās, vīrietim jāprot mani izrīkot.”
Par Andželīnas otro vīru kļuva amerikāņu aktieris un režisors Billijs Bobs Torntons. Viņi iepazinās filmas “Spiežot pogas” filmēšanas laikā. Billijs bija gandrīz divreiz vecāks. Viņi salaulājās Losandželosā, slepus no preses un tuviniekiem. Par godu jaunajai kopdzīvei viņi papildināja savus daudzos tetovējumus ar jauniem, piemēram, partnera vārdu, bet kāzu ceremonijā kaklā uzkāra flakoniņus ar otra asins devu.
Kā visnotaļ ekstraordināras personības viņi nekad nepasniedza viens otram banālas dāvanas. Piemēram, Ziemassvētkos jaunlaulātie uzdāvināja viens otram kapakmeni un kapavietu kapsētā. Reiz Billijs uzdāvināja mīļotajai sīku cūciņu “Miss Pigija”, bet viņa aplaimoja viņu ar melnu lakotu biljarda galdu par 10 000 dolāru. Taču arī šai kopdzīvei nebija lemts ilgs mūžs. Baumoja par dažādiem šķiršanās iemesliem. Vieni teica, ka Torntons nav spējis samierināties ar to, ka Andželīna adoptēja Kambodžas zēnu Medoksu, savukārt citi – ka Billijs, noguris no skaistules sievas, uzsācis ārlaulības dēku.
Pēc šķiršanās Andželīna sāka aktīvi filmēties, bet brīvo laiku veltīja dēlam. Paralēli viņa nopietni pievērsās darbam ANO Bēgļu lietu komisijā. 2001. gada 27. augustā Andželīna kļuva par ANO labas gribas sūtni. Viņa apmeklēja bēgļu nometnes Ekvadorā, Sjerraleonē, Tanzānijā, Kosovā, Namībijā, Kambodžā, Pakistānā, Taizemē. Par saviem bēgļu nometņu apmeklējumiem Andželīna stāstījusi, ka viņu šokējis tas, ko ieraudzījusi, un viņa no sirds vēloties viņiem palīdzēt. “Mēs visi vēlamies vienlīdzību un taisnīgumu, gribam iegūt iespēju pienācīgai dzīvei, gribam cerēt, ka tad, ja nāksies nokļūt nelaimē, kāds mums palīdzēs. Kad jums izdodas apmeklēt tādas vietas, jūs sākat saprast, kas patiesībā ir dzīve un kādas ciešanas nākas izciest citiem cilvēkiem. Šie cilvēki arī ir mani varoņi…”
