“Zaļo pļavu stāsts” Latvijas jaunlopu nobarošanai 0
Autors: Uldis Graudiņš
Vecsaules pagasta zemnieku saimniecības “Jundas” jaunie saimnieki Alma Bērziņa un Salvis Bērziņš gaļas liellopu nozarē attīsta Latvijā patlaban vēl maz populāru virzienu – audzē gaļas šķirņu krustojumus augstas kvalitātes gaļas iegūšanai. Alma Bērziņa intervijā stāsta par šā virziena priekšrocībām, par inovāciju, atklāj savu līdzšinējo lauksaimnieces pieredzi un pauž redzējumu par to, kā risināt nozares samezglojumus.
– Kāpēc izvēlējāties liellopu nobarošanu, nevis teļu pārdošanu kā lielākā daļa gaļas liellopu audzētāju?
2015. gadā Latvijas Lauksaimniecības universitātē saņēmu laukkopības–agronoma diplomu. Maniem vecākiem ir augkopības saimniecība. Atrodoties lauksaimnieku vidē, ievēroju, ka gaļas liellopu nozarei ir ļoti lielas izaugsmes iespējas. Pēdējā studiju gadā pie manis vērsās Šveices uzņēmēji, piedāvāja vadīt viņu izveidoto uzņēmumu Baltic Vianco, jo pārtrauca sadarbību ar tolaik vēl esošo kooperatīvu ABC Projekts. Man ilgi nebija jādomā. Ja cilvēks, kas vēl nav pabeidzis studijas, var tikt pie tāda darba! Straujos tempos bija jāpārlec no augkopības uz gaļas liellopiem. Daudz un dikti bija jāmācās. Vecākiem tajā gadā radās iespēja iegādāties izputējušu piensaimniecību. Aplūkojām īpašumu, secinājām, ka vieta piemērota liellopu audzēšanai. 2016. gadā sākām saimniekot Jundās. Pirmos lopus 2016. gada martā ievedām no Igaunijas, tās bija 17 Limuzinas un Angusa šķirnes krustojuma teles. Mēs ar vīru abi strādājam algotu darbu, nebija iepriekšējas pieredzes liellopu audzēšanā, pieļāvām dažādas kļūdas. Tolaik dzīvojām citur un atnešanās laikā nebijām blakus dzīvniekiem. Zaudējām vairākus teļus, jo pirmajās atnešanās teļi bija pārāk lieli – bijām govis pārbarojuši.
Mēs esam cilvēki, kas mācās darot. Tolaik sapratām – ja teļi zūd, tad no govs uzturēšanas neveidojas ienākumi un rodas jautājums – kāpēc mēs govis audzējam? Secinājām, ka mūsu gadījumā, lai gan tas noteikti nav ieteikums visiem saimniekiem, izdevīgāk ir pirkt atšķirtas teles un nobarot tās līdz gaļas pārdošanai, nekā balstīt biznesu uz saviem teļiem. Uzskatu, ka šobrīd kaujamo liellopu pārdošana Baltic Vianco ir stabilākais un drošākais lopu realizācijas veids, jo visa gada garumā dzīvniekiem būs stabila, iepriekš zināma cena. Uz tās var balstīt biznesa plānu. Sākām dzīvniekus audzēt esošajos apstākļos, veicot aprēķinus, un redzējām savai darbībai un ieguldījumiem jēgu. Brīdī, kad pārdod atšķirtos teļus, nekad nevar zināt to cenu. Pirms diviem gadiem tā bija vairāk nekā 3 eiro par dzīvsvara kilogramu, patlaban ir nedaudz vairāk par 2 eiro/kg. Saimnieki nevar paredzēt cenu un pircējus. Savukārt nobarošanas gadījumā saimnieks nenopelna milzu naudu, tomēr viņam visa gada garumā ir drošība par stabilu pārdotās gaļas cenu un spēja eksistēt un darboties arī tad, ja nozarei pēkšņi pazustu subsīdijas.
Cik liels ganāmpulks ir Jundās?
Mums patlaban ir aptuveni 60 lopu, rudenī pārdevām bariņu. Dzīvniekus cikliski iepērkam, lai nesamazinātos nobaroto jaunlopu skaits un regulāri būtu ko nobarot un pārdot. Nejūtam vajadzību pirkt vai nomāt vairāk zemes nekā patlaban, jo barību saražojam vairāk, nekā izbarojam. Zālājus pļaujam divas līdz četras reizes sezonā. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc jāpērk vairāk lopu un jāpaplašinās – barības pietiek.
Cik lielam ganāmpulkam ir jābūt, lai gaļas liellopu audzēšana būtu ienesīga?
Kad lasu un dzirdu, ka gaļas liellopu nozarē ir jēga darboties, ja ir vismaz 200 ha zemes platības, vēlos oponēt. Mēs ganībās esam ieviesuši aploku sistēmu. Esam 7 ha platību sadalījuši četros aplokos. 20–30 lopu grupa visu vasaru šajos 7 ha ganās. Ir saimnieki, kuri lopus laiž 30–50 ha lielās ganībās, kas tiek izmīdītas un netiek kvalitatīvi noēstas – tādā gadījumā arī ir nepieciešamas lielākas zālāju platības. Mēs sev pieejamo platību izmantojam produktīvi, katru aploku pēc noganīšanas arī appļaujot. Mums izdevīgāk ir iesēt zālājus un sapirkt ganību mietiņus, nekā pirkt papildu zemes hektārus. Protams, redzējums un aprēķins ganīšanai katram var būt atšķirīgs. Mēs ar šābrīža kredītsaistībām varam darboties un attīstīties, gada laikā pārdodot 30 nobarotus jaunlopus. Ja paši sevi ar šo saimniecību arī uzturētu, lopu apjomam noteikti jābūt lielākam.
Gaļa no jūsu ganāmpulka dzīvniekiem nonāk Šveicē. Ko tur uzskata par augstas kvalitātes gaļu?
Šveicē liellopu gaļu lieto gadsimtiem ilgi. Šveicieši pārzina liellopa gaļu un pieprasa liemeņus ar taukiem. Tauki nav obligāti jāēd, tomēr cepšanas laikā tie ir ļoti vajadzīgi, jo sniedz liellopu gaļai raksturīgo garšu un smaržu. Šā iemesla dēļ mēs saņemam labāku cenu par 2.–4. tauku klases gabaliem. 1. klasē tauku vispār nav, 5. klase ir jau par treknu. Tā kā es lopu tirdzniecības nozarē strādāju un zinu, kāda kondīcija dzīvniekam ir jāsasniedz, lai saņemtu visaugstāko cenu, mēs saņemam 3,30–3,50 eiro par kautsvara kg plus PVN. Ja ir vājāks barojums, cenas ir zemākas; ja dzīvnieks ir masīvāks, tad augstākas. Tomēr, ja vēlas vēl masīvākus dzīvniekus, tad ir jāiegulda lielāki naudas līdzekļi barošanas un turēšanas apstākļos. Vēl svarīgi, ka kvalitatīvai gaļai ir jābūt vismaz septiņas dienas gatavinātai. Ja svaigu liemeni ēstu uzreiz pēc kaušanas, gaļa būtu nebaudāma, muskuļi – ļoti sarāvušies, pēc pagatavošanas atgādinot kurpju zoli. Sterilā nogatavināšanas kamerā 0–2 grādu temperatūrā muskuļi atlaižas, gaļa lietošanai kļūst arvien baudāmāka.
Mēs neregulāri liellopa gaļu piedāvājam arī Rīgas un vietējiem patērētājiem. Tad gaļu gatavinām 10 dienas un vakuumā iepakotu vedam klientiem. Kad sākām darboties, biju viena no tiem, kas teica, ka latvieši liellopa gaļu neēd. Šobrīd vairs tā nedomāju. Cilvēki ļoti vēlas iemācīties ēst liellopa gaļu. Viņi to pērk, ir gatavi eksperimentēt, prasa pagatavošanas padomus. Problēma ir tā, ka Latvijas veikalos un it īpaši tirgos pārdod nenogatavinātu gaļu, kuru ir grūti pagatavot tā, lai nebūtu jāžļembā.
Latvijā ir saimniecības, kas visus lopus pārdod tiešajā tirdzniecībā patērētājiem vai restorāniem. Ja vien nevar uz restorānu aizvest visu liemeni, un tā tas nemēdz būt, neredzu mūsu saimniecībai nākotni ar tiešās tirdzniecības pakalpojumu. Esmu sajūsmā, ka varu dzīvus lopus iekraut smagajā mašīnā un par tālāko procesu neraizēties. Tiešajā tirdzniecībā, loģiski, gaļas cena ir augstāka, tur to uzreiz pērk patērētājs, bet tas prasa papildu darbu, PVD atļaujām atbilstošus apstākļus, lopa transportēšanu uz kautuvi un tālāku transportēšanu pircējiem, kuri pirms tam vēl jāatrod. Vairumtirdzniecībā ir vairāki starpnieki, zemāka cena, tomēr nav nekādu apgrūtinājumu saimniekam – audzē, baro lopu un pārdod to.
Mēs, lopu nobarotāji, sākam nākt kopā un domājam, kā nosegt regulāru vietējo patērētāju gaļas pieprasījumu. Tie, kas meklē Latvijas liellopa gaļu, nepieprasa milzīgu apjomu, tomēr mums nav nevienas saimniecības Latvijā, kas viena pati šos nelielos apjomus spētu nodrošināt. Tāpēc ir jānāk kopā, jāapvieno saražotie apjomi pārdošanai. Esam pie tā sākuši strādāt.
Jaunlopu kvalitatīva nobarošana ir sava veida inovācija šajā valstī. Visi, kas kaut ko darām šajā virzienā, eksperimentējam, lai saprastu, kā pēc iespējas ekonomiskāk un gudrāk to darīt. Latvijā vēl liellopu gaļu nevērtē pēc iekšējiem taukiem, pēc gaļas kvalitātes, tāpēc uzskatu, ka ražošana ir jāpielāgo mūsu valsts situācijai.
Mūsu valstī liellopu var nobarot ar stāstu, jo nobarošana atmaksājas tad, ja to dara ekoloģiski, dzīvnieku labturībai atbilstoši, izmantojot tikai rupjo lopbarību un nelielā daudzumā skābsienu. Citur pasaulē augstāku cenu saņems par liemeni, kam vairāk marmora, vairāk tauku, ko iegūst, izmantojot vairāk spēkbarības un dzīvniekam mazāk kustoties. Pie mums varbūt nav augstā līmeņa marmors gaļā, bet toties ir stāsts par laimīgiem, veselīgiem dzīvniekiem un veselīgāku gaļu. Tāpēc arī Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas saimniecības, kas nopietni investējušas nobarošanas novietnēs, kur daudz nopietnāk piebaro spēkbarību, tiecoties uz pasaules atzīto marmorēto gaļas kvalitāti, – šiem saimniekiem neviens par to nemaksā vairāk. Tā uzreiz ir dārgāka barošana. Arī Latvijas vidējais patērētājs, ar pāris izņēmumiem, nesaprot, ko nozīmē marmorēta gaļa. Tāpēc pagaidām, manuprāt, neatmaksājas nobarot liellopus saskaņā ar pasaulē pieņemtajiem standartiem milzīgās nobarošanas stacijās, visa gada garumā lopus turot iekštelpās, jo tādu gaļu nevarēs par atbilstošu cenu tālāk pārdot.
Mums ir šīs valsts zaļo pļavu stāsts, kas arī jāizmanto. Tāpēc saku – ja jaunlopus nobaro Latvijā, tad tas ir jādara iespējami pieticīgā, vienkāršā, bet gudrā veidā.
Kādu redzat saimniecības tuvāko nākotni?
Veicām aprēķinus, ka mums ir kapacitāte gada laikā nobarot un pārdot 70 jaunlopus. Patlaban tie ir 25–30 jaunlopi. Ir nobarotāji, kas teiks, ka 70 jaunlopi gadā nav nekas, tomēr mums ir svarīgi, lai uzreiz nav jāpērk daudz jaudīgāka tehnika, ļoti jāpaplašina zemes platības. Ar to ražošanas resursu, kas mums patlaban ir pieejams, varētu šo rādītāju sasniegt. Zemes platības pagaidām pilnībā pietiek 100 lopiem, izmantojot mūsu aploku sistēmu. Iespējams, atteiksimies no graudkopības sadaļas pavisam un visos 75 hektāros apsaimniekosim zālāju platības, ja izdosies palielināt nobarojamo lopu apjomu. Mums noteikti būs kārtīga nobarošanas novietne, tā būs ar pastaigu laukumiem un iespēju grupēt lopus pa vecumiem, lai lopi justos labi un tiktu baroti atbilstoši nepieciešamībai. Vasarā lopus noteikti laidīsim ganībās, lai mazinātu ražošanas izmaksas. Junā novietne, visticamāk, būs tuneļveida angārs, nevis kūts. Meklēsim visekonomiskāko variantu, lai lopiem virs galvas būtu jumts, būtu trīs sienas, kas nodrošina gaisa cirkulāciju, un lai var barošanu veikt no ārpuses. Patlaban vēl atrodamies ideju ģenerēšanas procesā. Man patīk darboties stabili un ilgtermiņā. Ja vien mēs spēsim atrast un iepirkt atšķirtās telītes nobarošanai, tad vienā brīdī priecāsimies par iespēju augt arī līdz 200 nobarotiem jaunlopiem gadā, bet ar kaut ko ir jāsāk, un vispirms vēlamies sasniegt 70 dzīvnieku nobarošanu un pārdošanu.
Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
