Bet 22 gadus vecā itāliete Manuela no Parmas lidojošu humanoīdu redzēja 1991. gada 16. decembrī. Tā bija tumšzaļas krāsas būtne, kas savās kustībās izskatījās krietni vien neveikla. Sejā bija redzamas divas lielas, apaļas, sarkanas acis, kas palaikam mirkšķināja. Būtne lidoja horizontāli, lēnām, gluži kā kosmonauts bezsvara stāvoklī, grozot galvu kā robots. Būtne periodiski vai nu nekustīgi karājās gaisā, vai izkustējās no vietas, vai pacēlās augstāk un nolaidās zemāk… 2
Šķiet, tomēr ir bezgala interesanti: ar ko tad īsti sastapušies šie daudzi aculiecinieki tik daudzās valstīs, kas atrodas dažādās puslodēs? Neskatoties uz to, ka vienā gadījumā lidojošajiem cilvēkiem bija skaidri saskatāmi spārni, bet citā nebija, rodas iespaids, ka šīm būtnēm tomēr ir kaut kāda vienota izcelsme. Tām visām bija lielas, sarkanas acis, un tām piemita spēja veikt hipnotisku iedarbību uz cilvēkiem. Un, ja spriež pēc tā, ka šīs būtnes ļoti viegli spēja panākt jebkurā ātrumā braucošu automašīnu, ne reizi tā arī nesavēzējot savus atplestos spārnus, ir skaidrs, ka gaisā tos patiesībā pārvietojusi kāda cita ierīce.
Pētnieki izvirzījuši divas galvenās hipotēzes par šo būtņu iespējamo izcelšanos. Pirmā pauž, ka militāristi izmantojuši apdzīvotus rajonus, kas atrodas slepenu militāro bāzu tuvumā, lai veiktu ilgtermiņa eksperimentus saistībā ar cilvēka apziņas kontrolēšanu un iedarbojušies uz viņiem ar kaut kādu īpašu starojumu, kas izraisa viena tipa halucinācijas. Otra hipotēze pauž, ka spārnotie puscilvēki–pusputni patiešām eksistē, tikai to dzimtene nav Zeme. Proti, tie periodiski uzrodas mūsu dimensijā, bet jau drīz bez pēdām atgriežas atpakaļ savējā. Iespējams, šo būtņu periodiskā uzrašanās saistīta ar portālu, kas ved uz citām pasaulēm, atvēršanos un aizvēršanos noteiktā cikliskumā…
