Šaušalīga padomju zinātnieku iecere: noķert šimpanzi un sakrustot ar nēģerieti. Kas no tās iznāca? 16
Autors – Vilma Veldre, “Planētas Noslēpumi”
Nesen atslepenotie arhīvu dokumenti vēsta par visnotaļ savdabīgu situāciju, kāda savulaik bijusi Padomju Savienībā. Runa ir par eksperimentiem, kuru rezultātā varēja nākt pasaulē dīvainas pērtiķveidīgas būtnes, kas izskatās pēc cilvēkiem…
1926. gada vasarā ar speciālu padomju valdības rīkojumu uz toreizējo Francijas koloniju Gvineju Āfrikā sava dēla pavadībā devās profesors Iļja Ivanovs. Viņam bija dots speciāls un savdabīgs uzdevums – sagūstīt šimpanzes tēviņus un… “sakrustot” tos ar vietējām nēģerietēm, lai tādā veidā eksperimentālā kārtā pierādītu, ka cilvēks, raugi, tomēr ir cēlies no pērtiķa.
Jāpiebilst, jau kopš paša sākuma padomju profesoru vajāja neveiksmes. Pirmkārt, nemaz nebija viegli sagūstīt dzīvniekus. Vietējie iedzīvotāji, kurus profesors bija nolīdzis brašo šimpanžu sagūstīšanai, atbildīgākajā mirklī parasti aizmuka kur nu kurais. Otrkārt, vienreiz kāds negants šimpanzes tēviņš sakoda profesora dēlu, un viņu nācās hospitalizēt. Taču profesors nepadevās, kamēr visbeidzot viņam izdevās īstenot sagūstīšanas plānu.
Taču tad radās cits traucēklis – iezemietes no vietējās cilts izrādījās tik “necivilizētas”, ka pat par naudu nepiekrita kļūt par eksperimenta dalībniecēm. Tostarp profesors piedāvāja patiešām nesliktu naudu, jo jaunās padomju republikas valdība, neskatoties uz valstī valdošo sabrukumu un badu, profesoru bija nodrošinājusi visnotaļ dāsni. Un ar šo naudu tomēr izdevās uzpirkt kādu franču ārstu, kurš it kā nepieciešamas medicīniskās apskates laikā ar veiklas mākslīgās apaugļošanas palīdzību tomēr “apsēkloja” vairākas tumšādainās pacientes.
Ļoti ātri par šo ļoti dīvaino eksperimentu uzzināja kāds franču žurnālists, un jau pēc dažām dienām Eiropas laikrakstu pirmās lappuses rotāja sensācija: “Boļševiki selekcionē jaunu cilvēkpērtiķu rasi, kas būs piemērota dzīvošanai komunistiskajā iekārtā.” Baidoties no lielākiem skandāliem, Padomju Savienības valdība nekavējoties atsauca profesoru Ivanovu no Gvinejas, taču… kopā ar visiem sagūstītajām šimpanzēm.
Tagad dienas gaismu ieraudzījušie dokumenti vēsta, ka kāds militārais ķīmiķis K. pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, vācot materiālus par ķīmisko ieroču izmēģinājumiem ar dzīvniekiem, vispirms padomju militārajos arhīvos atradis kāda Suhumi pērtiķu mītnes līdzstrādnieka profesoram Ivanovam adresētu vēstuli.
Lūk, fragments no šīs vēstules: “Atsaucoties uz publikācijām avīzēs, pērtiķu mītnē vērsās daži biedri (vīrieši un sievietes), lūdzot viņus izmantot eksperimentos, kas apliecinātu cilvēka evolucionāro izcelsmi. Viņi sevi piedāvāja eksperimentiem ar pērtiķiem, par to neprasīšot nekādu samaksu, bet gan darīšot to tikai zinātnes un reliģiskās tumsonības mākto līdzpilsoņu apgaismošanas dēļ… Taču, tā kā pērtiķi ir apveltīti ar ļoti lielu spēku, cilvēki pie tiem jālaiž ārkārtīgi piesardzīgi. Pirms dažām dienām viena sieviete iegāja voljerā, kurā mīt šimpanze, un viens pērtiķis sievieti satvēra un sāka žņaugt. Viņu atbrīvot izdevās tikai ar palīgos atsteigušos vairāku vīriešu kopīgiem pūliņiem.”
Šī šaušalīgā liecība nonāca izdevuma Večerņij Čeļabinsk žurnālistu rokās. Lai pārliecinātos par tās autentiskumu, viņi izpētīja agrāko laiku padomju laikrakstus. Un, patiešām – 1927. gada augustā izdevumā Krasnaja gazeta rakstā ar nosaukumu “Topošā Suhumi pērtiķu mītne” bija vēstīts: “Ir paredzēts uz šejieni nogādāt dažādu sugu šimpanzes, kas apsēklotas gan savstarpēji, gan ar cilvēkiem…” Un vēl virkne dažādu, jāatzīst, gana pretīgu detaļu. Žurnālisti devās uz Suhumi un noskaidroja, ka tur, Melnās jūras piekrastē, mitrā subtropu klimatā vairākus hektārus lielā platībā labākajos laikos esot mituši aptuveni 7500 cilvēkveidīgo pērtiķu. 80. gadu beigās tādu tur bijis vairs tikai 200. Viena daļa perestroikas beigu posmā izvesta uz Adleru, taču lielākā daļa kļuvusi par abhāzu un gruzīnu kara upuriem.
Suhumi iedzīvotāji stāstījuši, ka 90. gadu pašā sākumā šeit skats ar pērtiķi, kas joņo pa ielu ar pie vēdera pieķērušos mazulis, esot bijusi ļoti ikdienišķa parādība. Un parasti pērtiķus uz ielas esot nošāvuši, kā mēdz teikt, bez tiesas un izmeklēšanas. Jo bija aizdomas, ka mediķi, izmēģinot dažādus jaunus medikamentus, tos iepriekš apzināti aplipinājuši ar dažādām smagām un nejaukām slimībām. Turklāt, atšķirībā no pašiem iemītniekiem, Suhumi pērtiķu mītnes (atšķirībā no to apkalpojošās zinātniski pētnieciskās laboratorijas) arhīvs saglabājies pilnībā.
Un tajā atrodama arī izglītības tautas komisāram A. Lunačarskim adresētas vēstules kopija, ar kuru azotē profesors Ivanovs savulaik vērsies pie amatpersonas vēl pirms došanās uz Gvineju. Tajā cita starpā pausts: “…Mākslīgās apaugļošanas metode piešķir iespēju vairāk pietuvoties atbildei uz jautājumu par cilvēka izcelšanos. Jau kopš pirmajiem savas zinātniskās darbības soļiem esmu centies īstenot cilvēka un antropoīdo pērtiķu sakrustošanas eksperimentus. Savulaik es risināju pārrunas ar bijušajiem ievērojamāko zooloģisko dārzu īpašniekiem, taču bailes no Svētās Sinodes allaž izrādījās spēcīgākas par vēlmi atsaukties uz maniem aicinājumiem… Paužu pārliecību, ka padomju valdība zinātnes un vēsturiski dabaszinātniskā pasaules uzskata propagandas interesēs varētu man izrādīt pretimnākšanu…” Arhīva dokumenti liecina, ka profesors Ivanovs prasījis Lunačarskim līdzekļus 15 000 ASV dolāru apjomā un tos arī saņēmis.
Par to, ka kristiešu baznīca izmisīgi pretojusies šiem šaušalīgajiem eksperimentiem, Ivanovs rakstījis arī Tautas komisāru padomes priekšsēdētājam A. Rikovam: “Ir vairāk nekā iespējama dažādu antropoīdu sugu hibrīdu iegūšana… Mani centieni īstenot šo darbu pirmsrevolūcijas periodā nevainagojās panākumiem. No vienas puses, traucēja reliģiskie aizspriedumi, no otras – šo eksperimentu sarīkošanai nepieciešami īpaši apstākļi.”
Vairāk tādu ļoti tiešu dokumentu Suhumi “iestādes” arhīvos uzmeklēt neizdevās, ja neskaita atsauksmes par vairāku zinātnieku prasību “nekavējoties pārtraukt netikumīgos, amorālos eksperimentus”. Zināms, ka kopumā eksperimenti ilga vismaz piecus gadus, nekādus būtiskus rezultātus nedeva, un 1932. gadā laboratorijas vadošos līdzstrādniekus kopā ar profesoru Ivanovu, kā vēsta “Večerņij Čeļabinsk”, vienkārši nošāva (lai gan citi avoti pauž, ka Ivanovs 1932. gada 20. martā miris ar aterosklerozi izsūtījuma nometnē), savukārt visus ar eksperimentiem saistītos zinātniskos materiālus konfiscēja drošībnieki un slepenības pilnām sejām aizveda uz Maskavu.
Šo notikumu aculiecinieki līdz mūsu dienām nav izdzīvojuši. Viens no vietējiem novadpētniekiem Viktors Jušins žurnālistiem spējis pavēstīt tikai sekojošo: “Kad es biju jauns, to visu uzskatīju par pasakām, kuras izplata prātu izdzīvojuši večuki. Bet viņi apgalvoja, ka 20. gadu beigās Suhumi regulāri ieradušies simtiem brīvprātīgo, kuri zinātnes vārdā piekrituši dzīvot kopā ar pērtiķiem. Atceros, es vēl jautāju vecajiem: un kā tad bija ieplānots dzīvot – vai kokos?”
