Strīdīgā metode – rīkstniecība palīdz atrast zudušas pagātnes liecības 1
Autors – Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”
Rīkstniecība jeb tā dēvētais biolokācijas efekts pazīstams jau vismaz 4000 gadus. Tā ūdens un derīgo izrakteņu meklēšanai izmantota gan Eiropā, gan Āzijā. Visintensīvākā izmantošana sākās 20. gadsimta sākumā. 1911. gadā Hannoverē notika pirmais rīkstnieku kongress, drīz izveidoja arī Starptautisko rīkstnieku savienību. 1979. gadā apritē ieviesa jēdzienu “biolokācija”.
Mūsdienās biolokācijas metodi izmanto, lai atklātu derīgo izrakteņu iegulas, noteiktu vājās vietas cauruļvados, uzmeklētu nemagnētiskās mīnas un nesprāgušus lādiņus. Augsts jutīgums, jaudīga bioenerģētika un psihiskās pašregulācijas spēja palīdz cilvēkam rīkstniecību apgūt divu trīs nedēļu laikā.
Rīkstniecība ir viena no strīdīgākajām cilvēka organisma un psihes apslēpto spēju izpausmju jomām. Bet, neskatoties ne uz ko, kā pauž vēstures avoti, tā eksistē jau vairākas tūkstošgades (pilnīgi iespējams, tā bijusi arī vēl agrāk, iepriekšējās civilizācijās, tikai par to nav saglabājušās dokumentāras liecības). Protams, galvenokārt sadzīvē rīkstniecību izmanto, lai meklētu ūdens āderes akas un kādas citas ūdens ņemšanas vietas ierīkošanai, bet to izmanto arī derīgo izrakteņu iegulu atrašanai. Mazāk zināma ir šīs metodes lietošana arheoloģijā, un jāatzīst – tur tā allaž darbojusies perfekti.
