Liāna Langa: Mēs izturēsim 0
Dārzā mans kizils jau noziedējis. Forsītija un aliča pilnā plaukumā, ieva pumpuros. Tikai dažas dienas korinšu plaukstošās lapiņas ir īpašā maigi mēļā tonī – iespēja to ieraudzīt ir viens no maniem pavasara īslaicīgajiem brīnumiem.
Ja apklusinu savu iekšējo satraukto balsi, dzirdu, kā sprakšķ pumpuri ābelēs, plūmēs un ceriņos.
No rītiem saules gaisma ir Ūsiņu dienas jaudā. Simtiem putnu vītero, dzied un svilpo. Kā koku zarus ar sevi tie piepilda pavasari.
Kā daudzi esmu pašizolācijā, reizi nedēļā dodos uz veikalu. Ceļā uz to garām paiet daži cilvēki. Kā pirms pandēmijas – parastā pāris metru distancē no manis, tomēr tagad attālums starp mums rādās daudz lielāks, it kā telpa notikuma ietekmē būtu nedaudz deformējusies virzienā uz ārpusi.
Veikalā man strauji pietuvojas satraukta kundzīte, lūdzot, vai viņa nevarētu tuvāk aplūkot manu sejas masku, tādu redzot pirmoreiz. Laipni pamāju un strauji distancējos. Tas brīdis, kad no seniora publiskā vietā nepārprotami izlaužas viņa ilgas stundas krātā vientulība.
Pašizolējušies ļaudis izstrādā un īsteno savas izdzīvošanas stratēģijas.
Vieni regulāri sporto, citi attālināti strādā, trešie metas lasīt grāmatas un skatīties filmas, vēl citus pārņem trauksme un depresija, ko izraisa ne vien neziņa par nākotni, bet arī dažādas kvalitātes informācijas virpuļi par notiekošo pasaulē. No Covid-19 mirušo statistikas, situāciju aprakstiem, zinātnieku un mediķu redzējumiem līdz nebijuša apmēra sazvērestību teorijām un melu ziņām soctīklos.
Vieni radošie optimistiski stāsta, ka šis ir lielais kreativitātes un iespēju uzplaukuma laiks, citi atzīstas, ka spriedze ir tik liela, ka rakstīšana un komponēšana nevedas.
Guntars Račs pasmaida par kolēģu publisko pozitīvismu brīdī, kad izklaides bizness ir apstājies.
Radošo savienību padome iesniedz valdībai vēstuli par finansiāla atbalsta nepieciešamību kultūras strādniekiem. Atbalsts šobrīd nepieciešams visiem. Un visa pasaule ir vienā laivā.
No informācijas straumes, kad esi tajā iebridis, grūti izkāpt. Tā ievelk. Kāds tviterī atzīstas, ka, lai pārvarētu un pārtrauktu atkarību nemitīgi skrollēt soctīklu attēlus un ierakstus, skrien ārā no mājas un dodas pastaigā.
Šajā infostraumē mana apziņa atlasa un izceļ atsevišķus zīmīgus sižetus, kas šķiet ikoniski.
Viens no tiem – ziedu iznīcināšana pasaules lielākajā Nīderlandes augu fabrikā. Konveijers vienu pēc otras strādniecei piegādā sarkanas rozes. Viņas darbs ir to paņemt un pirms izmešanas konteinerā nolauzt ziedu. Tonnām aplauztu rožu un citu puķu dodas uz atkritumu pasauli pārstrādei. Vēl pirms dažiem mēnešiem tās atrastos mūsu godu un mīlestības pušķos un vāzēs.
Šodien izmestie ziedi ir ziedi zaudētājiem,
kā reiz gaišredzīgi noformulējis dzejnieks Pēters Brūveris.
Otrā man zīmīgā attēlā redzama 96 gadus vecā poliete Janīnas kundze, kuru medijos sauc par Pani Janīnu. Kopš pandēmijas sākuma viņa katru dienu piesēžas pie savas šujmašīnas un šuj kokvilnas auduma aizsargmaskas mediķiem. Gatavās saliktas rūpīgās kaudzītēs.
Soctīklos šo attēlu pavada dažādi cildinoši komentāri, piemēram, šāds: “Tā ir Pane Janīna. Kardašjanu pārpildītajā pasaulē šodien esi kā Pane Janīna.”
Šādi cilvēki ir kā enkuri, kuriem neziņas nomāktais, satrauktais prāts vēlas piestiprināties.
Zemes sāls, kuras garšu šodien sajūtam. Dzīvības inteliģence, kas katrā sēklā un graudā.
Latvijai draņķa vīrusa ierobežošanā pagaidām veicas gluži labi gan valdības un profesionāļu pareizo lēmumu, gan lielākās iedzīvotāju daļas pašdisciplīnas dēļ. Mūsu pandēmijas laika sasniegumus jau pamanījusi britu prese. Būsim kā Pane Janīna, un mēs izturēsim.
