“Mēs nevaram kā datorspēlē bruņoties ar piparu gāzēm un aizsargvestēm!” Bērnudārza pedagoģe Krista komentē Carnikavas suņu sāgas sekas
26
Pirms trim dienām vairākās ģimenēs piektdiena noslēdzās ar traģēdiju. Carnikavā divi agresīvi suņi sakoda sešus bērnus un vienu audzinātāju, kura kopā ar kolēģi drosmīgi centās pasargāt bērnus no diviem milzīgiem, agresīviem suņiem, kuri viņiem uzbruka. Šī ziņa uzdzina zosādu ikvienam vecākam, lika aktivizēties arī sociālo tīklu lietotājiem un norādīja uz iespējamu problēmu, par kuru vairāk parunājos ar Mārupes pirmsskolas izglītības iestādes “Mārupīte” pedagoģi Kristu.
“Kad es saņēmu pirmās ziņas par notikušo, es nemaz nevēru vaļā to linku, kur bija pievienots video.
Pirmā reakcija, man liekas, bija kā mammai – ārprāts! Jo mana piecgadniece arī iet dārziņā.
Kā pedagogs zinu, ka iešana ārā ir kaut kas foršs bērniem, tā ir pievienotā vērtība – ir iespējams mācīt par dabu, par dzīvniekiem, par to, kā uzvesties uz ceļa, satiksmes noteikumus, būt svaigā gaisā.
Tas ir principā tuvākajā dārziņa teritorijā, jo es arī pēc tam skatījos kartē – suņi uzbruka kilometra rādiusā no dārziņa. Pedagogiem jau tā ir milzu atbildība un stress, dodoties ārā ar divdesmit bērniem, un tad teju aiz bērnudārza durvīm notiek kas tāds – tas ir vienkārši ārprāts,” Krista dalās pirmajās emocijās par notikušo Carnikavā.
Šī traģēdija liek aizdomāties par jebkura cilvēka drošību uz ielas.
“Es strādāju Pierīgas izglītības iestādē, un arī mēs izvēlamies klusākas, bērniem drošākas ieliņas, kur bērni var dzirdēt, ko viņiem stāstām, kur nemitīgi garām nebrauc mašīnas, kur mazie var apgūt dabaszinības dažādos interesantos veidos.
Bet tas, kas notika, bija briesmīgi. Nespēju iedomāties to ziņu, kas vecākiem bija jāsaņem tajā piektdienā,” Krista drosmīgi atzīst un norāda, ka nekad iepriekš ar līdzīgu situāciju, paldies Dievam, nav saskārusies.
Mārupē regulāri cilvēki dodas pastaigā ar suņiem un, ieraugot mazo bērnudārznieku rindu, pat šķērso ceļu un turpina iet tālāk pa ietves otru pusi, lai bērni ar suni nesatiktos. Arī šoferi esot uzmanīgi un jau laikus piebremzējot, palaižot bērnus pāri ceļam un respektējot mazos gājējus.
Lasot simtiem komentāru un viedokļu sociālajos tīklos par notikušo, man atmiņā palika viens no ierosinājumiem — audzinātājām, dodoties pastaigā ar bērniem, līdzi būtu jāņem kāds drošības līdzeklis, ar ko aizsargāties šādos gadījumos: piparu gāze vai kādi skaņas signāli, lai klaiņojošus suņus varētu aizbiedēt vai vismaz kaut kādā veidā signalizēt apkārtējiem par notiekošo. Kristas domas gan atšķiras, un viņa paskaidro, kāpēc.
“Es par šo tiešām daudz domāju visas brīvdienas, un es drīzāk sliecos uz to, ka nē – nekāda piparu gāze vai vēl kādi aizsardzības līdzekļi mums nav vajadzīgi, jo pēc būtības cilvēkiem būtu jājūtas droši uz ielas.
Ja mēs sāksim apbruņoties ar dažādiem aizsardzības līdzekļiem, tas būs tikai līdz brīdim, kad nostrādās cilvēciskais faktors. Mēs to līdzekli kaut kur noliksim, kāds bērns tam tiks klāt, un tad situācija būs pavisam cita. Mēs būsim gribējuši kā labāk, bet rezultātā var traumēties bērns.
Bērni ir bērni – viņi vienmēr visu jauno grib apskatīt, aptaustīt, izpētīt un izmēģināt. Un tad var notikt kaut kas slikts. Mēs pat vēl nebūsim izgājuši ārā, bet tas jau būs noticis izglītības iestādes telpās, un pēc tam atbildība būs jāuzņemas skolotājai un vadībai, bet vecāki, protams, būs dusmīgi.
Tāpēc es domāju, ka nē. Varbūt varētu būt kāds skaņas signāls, ko izmantot, ja tuvumā ir dzīvnieks – kaut kam tādam es vēl varētu piekrist. Bet piparu gāzei vai citiem līdzīgiem līdzekļiem es saku kategorisku nē,” audzinātāja norāda, paskaidrojot, ka došanās ārā ir viens no haotiskākajiem brīžiem, kad visiem bērniem ir jāpalīdz apģērbties, un šādā brīdī var notikt nelaime.
Atbildība tomēr ir dzīvnieku turētājiem. Ne velti veikalos ir nopērkamas siksnas, pavadas, uzpurņi un citas lietas – tās tiek ražotas un pārdotas ar konkrētu mērķi.
“Ja cilvēks zina, ka tuvumā atrodas izglītības iestāde, viņam arī jāapzinās, ka tur staigā bērni. Es pati dzīvoju netālu no savas darbavietas un zinu, ka bērni šeit regulāri pārvietojas,” Krista atgādina.
Visur tiek runāts par bērnu drošību, bet šajā stāstā nedrīkst aizmirst arī abas varonīgās audzinātājas, no kurām viena arī tika aizvesta uz slimnīcu. Viņas centās, cik spēja, pasargāt mazos, upurējot savu drošību.
“Es pat nevaru iedomāties, kā pēc notikušā jūtas skolotājas. Man šķiet, ka viņām vispār kādu laiku negribēsies iet ārā ar bērniem. Vismaz es pati konkrēti tā justos.
Zinot mūsu pedagogus, kuri ikdienā cenšas izdarīt maksimāli daudz, cik vien iespējams, un ņemot vērā visu, kas šobrīd notiek izglītībā, tostarp iekļaujošās izglītības jautājumus, es esmu gandrīz pārliecināta, ka šīs skolotājas tagad jūtas vainīgas. Viņām, iespējams, šķiet, ka kaut kur kaut ko nav izdarījušas vai nav spējušas novērst.
Taču patiesībā viņas bija izdarījušas visu, kā vajag, jo šādu situāciju paredzēt nebija iespējams. Viņas ir varones!
Tomēr es domāju, ka viņām galvā droši vien visu laiku griežas doma — vai nevarēja kaut ko izdarīt citādi, vai nevarēja kādu bērnu ātrāk pavākt malā, vai pašām nostāties priekšā. Un tas ir ļoti, ļoti skumji. Viss šis notikums bija nevajadzīgs, un no tā varēja izvairīties, ja dzīvnieka īpašnieks vienkārši būtu ievērojis tās ikdienas lietas, kas viņam kā saimniekam ir jādara,” Krista slavē drosmīgās sievietes un atklāj, ka ir diezgan pārsteigta, ka suņi, kuri sakoda bērnus un audzinātāju, ir aizvesti atpakaļ pie saimnieka, turpat blakus bērnudārzam.
“Par to es arī biju pilnīgā neizpratnē. Es skatījos sociālajos tīklos un portālos, un pat ministru prezidents teica, ka suņi bija jāizņem uzreiz. Tas bija jādara automātiski, jo viņi no tās pašas sētas tajā pašā dienā atkal varēja izskriet ārā un atkal kaut kas varēja notikt.
Manuprāt, tiem suņiem bija jābūt izņemtiem uzreiz un jānogādā tur, kur šādās situācijās dzīvnieki ir jānogādā. Pēc tam jau var risināt jautājumus par saimniekiem, piemērojamajiem likuma pantiem un visu pārējo. Tikai pēc tam, kad kompetentās institūcijas pieņem lēmumu, var spriest, ko ar suņiem darīt tālāk – atgriezt tos saimniekiem vai neatgriezt.
Manuprāt, ir pilnīgi muļķīgi un bezatbildīgi teikt: tikko kaut kas noticis, labi, tad pēc trim vai četrām dienām atnāksim un runāsim. Nē, tas ir jādara uzreiz. Iespējams, likumdošanā ir kāds robs, ja nav iespējas šādā situācijā suņus uzreiz izņemt, jo galu galā tā ir saimnieka atbildība.
Mēs nevaram kā tādā datorspēlē bruņoties ar piparu gāzēm un aizsargvestēm, jo tas agrāk vai vēlāk novedīs pie vēl lielākas traģēdijas. Mums ir jāspēj justies droši uz ceļiem un šī sajūta jānodod arī mūsu bērniem!
Ceru, ka cietušie bērni un audzinātāja drīz vien atlabs. Nav zināms, kādas rētas paliks, bet visgrūtākais darbs būs ar palikušajām traumām un bailēm, ko tik viegli neizdzēst!” Krista vēl labu un sagaida likumsargu rīcību, lai šādas traģēdijas vairs neatkārtotos.
