“Alu dzert, meitas mīļot, pasakas stāstīt” 17
Visām iepriekš minētajām vēstulēm, vismaz pēc lietā pieejamās dokumentācijas, nesekoja nekāda varas reakcija. Šajā ziņā “paveicās” kādam P. Znotam no Nautrēnu pagasta, kurš bija aicinājis vadoni piedalīties kartupeļu talkā, piesolot gan “skaistas jaunkundzes, gan divus kvintalus alus”. “Alu dzert, meitas mīļot, pasakas stāstīt – es jau daudz neprasītu,” viņš rakstīja, turklāt ar piebildi: “Pārbaudīšu, vai šo rakstu iesniegsit Valsts prezidentam.” Sekoja Politiskās pārvaldes priekšnieka Jāņa Fridrihsona vēršanās pie iestādes Rēzeknes apriņķa priekšnieka, lūdzot “noskaidrot minētā Znota personību, ņemot vērā viņa raksta nekorekto, Valsts prezidenta cieņu aizskarošo saturu. Jānoskaidro viņa rīcības motīvi – vai viņš šādi rīkojies sava naivuma dēļ vai ar nolūku.”
Lūk, ko atbildēja Politiskās pārvaldes Rēzeknes apriņķa priekšnieks J. Žīgurs: “Znots ir garīgi nenormāls, sabiedrībai nav bīstams un tāpēc netiek izolēts. Nenormālības lēkmēs viņš mēdzot rakstīt dažādus apliecinājumus un iesniegumus. Kārlim Ulmanim viņš esot aizrakstījis jau kādas piecas sešas vēstules, un neviena neesot rakstīta ar ļaunu nodomu. Viņš vienkārši gribējis padiskutēt par dažādiem saimnieciskiem un sabiedrības jautājumiem, būdams pārliecībā, ka uz savām vēstulēm saņems atbildes. Aizrādījumi uz Znotu nekādu iespaidu neatstāj, jo pēc pāris dienām Znots atkal uzraksta analītiska satura vēstules.”
Korespondences plūsma nemazinājās arī pēc padomju okupācijas – kāds Aleksandrs Martenss no Teātra ielas Rīgā ar 1940. gada 17. jūniju datētā vēstulē izteica priekšlikumu: “Ievērojot, ka tagad tiek sastādīts jauns Ministru kabinets uz plašākas platformas, lūdzu man uzticēt minoritātes ministriju. Domāju, ka esmu pietiekami pazīstams sabiedrībā kā sabiedrisks darbinieks. Varu pārņemt arī citu ministriju.”
