Daudz pragmatiskāk bija noskaņots kāds Otto Zentiņš, kurš lūdza, lai Ulmanis veikala paplašināšanai viņam palīdz dabūt no Latvijas Kredītbankas aizdevumu 8000 latu apjomā. Savukārt Finanšu ministrijas Nodokļu departamenta darbinieks Artūrs Plakans sūdzējās, ka “kopš 1931. gada iedzīvojies milzu parādu nastā, pie kam aizņēmumu procentu atmaksai mēnesī vien nepieciešami 90 lati”. 17
Fricis Kalējs no Kabiles 1936. gada 13. maijā lūdza vadoni kļūt par krusttēvu viņa dēlam, jo citādi “visi prieki pagalam”. Jāpiebilst, ka šī doma neradās tukšā vietā – nemaz jau nerunājot par viņam “pierakstīto” dēlu Andreju Veinbergu (par viņa radniecību ar prezidentu tiešu pierādījumu joprojām trūkst), Ulmanim bija pieci krustdēli, taču neviens no viņiem netika dzīvē uz priekšu tikai slavenā krusttēva aizbildniecības dēļ. Prezidents bija stāvējis kūmās pie 1920. gadā pasaulē nākušā kād-reizējā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēla Gunāra šūpuļa, viņš bija krusttēvs arī 1921. gadā dzimušajam Valsts kancelejas direktora Dāvida Rudzīša dēlam Dainim, 1921. gadā dzimušajam agronoma Kārļa Saliņa dēlam Kārlim, 1921. gadā dzimušajam redaktora un skolotāja Roberta Dēliņa dēlam Emīlam un 1937. gadā pasaulē nākušajam akciju sabiedrības “Rotas” direktora Friča Ansona dēlam Aldim. Ulmaņa attiecības ar krustdēliem pēc piedalīšanās kristībās un tradicionālo sudraba galda piederumu uzdāvināšanas bijušas tīri formālas. Tās aprobežojušās vien ar retiem ielūgumiem uz kafiju un, zēniem pieaugot, ar grāmatu veltēm divreiz gadā – Ziemassvētkos un dzimšanas dienā.
Par savu redzēto vīziju, kas gan vadoni varēja pamudināt uz neprognozētām pārdomām, Ulmani informēja kāds P. Putniņš: “Dzirdu virs savas galvas debesīs runājam: “Viņš jau negribēja Kārli par valdnieku, bet Jēkabu.”” Nacionāli patētiski noskaņots bija Fricis Dzintars no Dundagas pagasta, kurš 1938. gada 8. oktobrī pauda: “Zvēru, ka esmu gatavs upurēt sevi Latvijai.”
