Muzejā dzīvot nedrīkst… Brīvdabas muzeja īpašumu Vecpiebalgā pieskatītājam – piespiedu jurģi 0
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms Lieldienām sociālos tīklus pāršalca satraucoša vēsts – dzīvesvieta etnogrāfiskajā lauku sētā “Vēveri” Vecpiebalgā Cēsu novadā jāpamet ilggadējam ekspozīcijas pieskatītājam, vienmēr atsaucīgajam un aizrautīgajam stāstniekam Raitim Gosiņam, kuram savulaik mājvietu vienā no muzeja ēkām līdz mūža galam bija atvēlējusi Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vadība, bet nu situācija mainījusies.
Vēl satraucošāka šī ziņa šķita tādēļ, ka Raitim nekur citur īsti nebija kur palikt, jo, izņemot mātes brāli kinorežisoru Rolandu Kalniņu, kuram šā gada maijā apritēs simts gadu, citu radinieku nav. Kā Raitim gadījies nonākt tik neapskaužamā stāvoklī, dodos raudzīt pie viņa paša uz “Lielvēveriem” – vienu no teju divdesmit etnogrāfiskajām ēkām, kas Vecpiebalgā saglabājušās līdz mūsdienām.
Jurģu priekšvakarā
Kad zvanu, lai pieteiktos ciemos, vecā vīra balsī manāms satraukums – īsti negriboties par to runāt. Rudenī viņam palikšot astoņdesmit gadu – šādā vecumā jurģot nav joka lieta, jo īpaši, ja esi iesakņojies apsolītajā zemē. Tomēr ātri virsroku ņem bijušā kultūras darbinieka atvērtība.
Raitis vien piebilst, lai pārāk nekavējoties, jo vakarpusē viens piebaldzēns vedīšot viņu vietraugos uz Inešiem, kur kāda kundze, lāga dvēsele, esot piesolījusi dzīvojamo platību savā lauku mājā.
“Man jau labāk patiktu laukos nekā sociālajā dzīvoklī, tur manam runcītim klātos labāk. Esmu kā vecmāte, jo, kad viņš dzima, kaķenei pieņēmu dzemdības.”
Man ierodoties, rudais Bonaparts nav redzams ne pagalmā, ne istabā. “Es jau arī pa ziemu visu laiku turu logu vaļā, lai viņš var iet un nākt, kad tīk,” teic Raitis, izrādot savu mājvietu muzejmājā.
Nekādi dižie apartamenti jau viņam nav – nomelnējusi virtuve ar plīti un maza istabiņa ar gultu un skapi. Vēl rakstāmgalds pie loga, kas pirms Otrā pasaules kara piederējis dzejniekam Andrejam Eglītim un ticis atdāvināts mātes brālim, pēc tam viņam. No virtuves uz otru pusi atrodas pieliekamais ar paša gatavotiem konserviem.
Saimnieku esmu atrāvis no aknu griešanas – tās kaķītim. Reiz ziemā aknas bijušas izliktas sniegā, tās ieraudzījuši ekskursanti un kādam pilsētniekam no šī skata nelabi palicis, tādēļ vēlāk Raitis esot dabūjis brāzienu no muzeja vadības.
Tikumi un netikumi
“Piebaldzēni jau Raiti dikti slavē, bet ir viņam alkohola netikums arī. Tāpat spēki iet mazumā. Vienu laiku skaitījās palīgstrādnieks, bet brīvdabas muzeja teritorija ir milzīga – apkopjama vairāk nekā trīsdesmit hektāru platībā,” pa tālruni uzzinu no “Vēveru” ekspozīcijas un teritorijas uzraudzes Ievas Keišas.
“Līdz šim nekādi papīri par dzīvesvietu nebija formēti, bet viņš visu laiku dzīvoja uz vietas, tāpēc ekskursantiem bija ērti te ierasties arī ārpus darba laika pēc pulksten pieciem. Protams, ja ekskursija ir pieteikta, mēs ar otru algoto darbinieku vēsturnieku Edgaru Žīguru vadām tās arī vēlāk vakarā, bet, ja nav, cilvēki var tikai pastaigāties pa teritoriju.”
Tā kā Raita rīcībā bijušas nodotas atslēgas no visām “Vēveru” ēkām, viņš pats iemācījies par tām pastāstīt, un ekskursantiem viņa pasniegšanas veids licies gana aizraujošs. Jo Raitis savā vienkāršībā ir apveltīts ar zināmu harismu.
Dzimis rīdzinieks, bet jau pusaudža gados sācis strādāt par palīgstrādnieku televīzijā, bijis pazīstams ar dažādiem māksliniekiem, bet vēlāk, Rolanda Kalniņa mudināts, izmācījies par režisora asistentu un divas desmitgades nostrādājis Rīgas kinostudijā. Viņam paticis un labi padevusies darbošanās ar zirgiem, tādēļ vairākām filmām angažēts par zirgu puisi. Ar radošo kino ļaužu grupu pirms vairāk nekā divdesmit gadiem atbraucis uz “Vēveriem” filmēt. Šeit iepaticies, un vēlāk pieņēmis Brīvdabas muzeja piedāvājumu palikt te pavisam.
Lietas iekustina remonts
Kaimiņiene Ilga Lazdiņa no “Lejasvēveriem” neslēpj nožēlu par Raita pārcelšanos. “Kas te visu pieskatīs, kad viņa nebūs? Visi zināja, ka šeit vienmēr kāds ir, bet apkārt klīst cilvēki ar ne visai labiem nodomiem.” Ilgai pašai jau pāri astoņdesmit, un viņa neņemas kļūt par modrajām acīm, turklāt pa savu logu var pārredzēt tikai mazu lielā īpašuma gabaliņu.
“Katram cilvēkam var būt savs viedoklis, tomēr pastāv likumi, noteikumi, kuri mums kā valsts iestādei ir obligāti jāievēro,” iebilst Brīvdabas muzeja direktore Zanda Ķergalve. “Vēsturiski no manis neatkarīgu apstākļu dēļ ir izveidojusies situācija, ka Raitis dzīvo eksponātu ēkā, kurai ir pavisam cits – ne dzīvojamās ēkas statuss. Turklāt ar viņu nav noslēgts īres līgums un kādreizējais darba līgums neparedzēja veikt naktssarga pienākumus.”
Direktore atzīst, ka pagājušā gadsimta beigās bijis svarīgi, lai kāds Brīvdabas muzeja īpašumus Vecpiebalgā pieskata, bet laiki ir mainījušies, dzīvošana te uz vietas vairs nav pieņemama, turklāt infrastruktūras audits parādījis, ka arī ēkas krāsnis neatbilst lietošanas nosacījumiem.
“Lai tās atbilstu ugunsdrošības prasībām, krāsnis ir jāpārmūrē – tam šogad esam paredzējuši līdzekļus. Pagājušā gada novembrī tikos ar Raiti un vienojāmies, ka jāsāk meklēt vietu, uz kuru pārcelties, un būtu labi to atrast līdz šā gada maijam. Nebija runas par to, ka, pienākot maijam, viņam uzreiz būtu jāizvācas, taču zināmai skaidrībai tomēr jābūt, uz kurieni.
Ļoti labi saprotu un novērtēju Raita lielo ieguldījumu. Viņš ir bijis lielisks ekskursiju vadītājs un ar saviem stāstiem aizrāvis daudzus cilvēkus, taču novadā labi zina arī problēmas, kādēļ nemaz tik viegli viņam neizdodas iekārtoties citviet. Esmu dzirdējusi, ka šad tad pie viņa viesojoties arī muzejam nepiederošas personas,” tā Zanda Ķergalve.
Risinājums tomēr rasts
“Neviens jau man atklāti nesaka, ka esmu par vecu,” nopūšas Raitis Gosiņš. Pieminot netikumus, viņš tikai pasmaida – gluži eņģelis jau neesot. “Vēveru” darbinieki iespēju robežās veco vīru ir gatavi atbalstīt. “Palīdzēju viņam uzrakstīt iesniegumu par sociālā dzīvokļa piešķiršanu, esmu piedāvājis arī transportu jaunās dzīvesvietas meklējumos, taču pagaidām viņam izlīdz draugi,” bilst Edgars Žīgurs.
Brīvdabas muzeja direktore sola līdzēt Raitim ar iedzīves pārvešanu, bet Vecpiebalgas apvienības pārvaldes vadītāja pienākumu izpildītājs Viesturis Burjots apstiprina, ka Raita iesniegums pašvaldībā saņemts un tikšot izskatīts maijā.
Raitis Gosiņš var būt laimīgs cilvēks – Vecpiebalgā dzīvo ļaudis, kuriem nav vienaldzīgs līdzcilvēku liktenis.
Tomēr šī gadījuma mācība ir nepārprotama – pat vislabāk domātajiem solījumiem nevar ticēt, ja pretī nav tos apliecinoša, juridiski pareizi sastādīta dokumenta. Citādi, laikiem mainoties, cilvēks viegli var pazaudēt pamatu zem kājām.
Izskatās, ka šis būs gadījums ar laimīgām beigām, un Raitis drīz vien varēs pārvākties uz jauno mājvietu Inešos lauku mājās ar atsevišķu ieeju un līdzīgu ainavu visapkārt.
Savukārt muzejnieki aicina visus 14. maijā uz Muzeju nakti “Vēveros”. Plkst. 12 beidzot publiski tikšot atvērts pandēmijas laikā izdotais ceļvedis “Vecpiebalgas Vēveri”, kuru sastādījis Edgars Žīgurs, vēlāk pēcpusdienā cepta maize un darbinātas stelles. Jo te “Virolvēveros” 19. gs. vidū audis viens no labākajiem vēvermeistariem Piebalgas apkārtnē Viducu Reinis, pie kura audēju mākslu mācīties braukuši arī no kaimiņu novadiem.
Vēveru ciems
Vēveru vārds pirmoreiz rakstos rodams 1601. gadā. Vēveru ciemā uzskatāmi saglabājušās krāšņās Vecpiebalgas dabas ainavas un Vidzemes ļaužu būvmākslas un sadzīves apvienojums.
Pakalnos paceļas astoņu sētu – Jaunvēveru, Vecvēveru, Mazvēveru, Lielvēveru, Virolvēveru, Streinvēveru, Lejasvēveru un Kalnvēveru ēkas, kas būvētas guļbūves tehnikā laika posmā no 19. gs. vidus līdz 20. gs. sākumam.
1988. gadā Vēveru ciems izveidots par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāli.
