Patiesībā mūzika ir Sergeja sirdslieta jau vairāk nekā 30 gadu. Savulaik durvis uz skaņu pasauli pavērusi vecākā brāļa sagādātā ģitāra, ko mazais Sergejs strinkšķinājis jau sešu gadu vecumā. No pusaudža gadiem atmiņā palicis tālaika ģitārspēles skolotāja, leģendārā latviešu ģitārista un dziesmu autora Ērika Ķiģeļa piekodinājums – spēlēt ģitāru nenozīmē tikai spiest stīgas pie grifa – ir jābūt arī filozofam! Paklausīgais skolnieks toreiz cītīgi izvētījis visas filozofijas grāmatas mājas grāmatplauktā, un pēcāk – arī bibliotēkā pieejamās. Ar šo gara (un tehniskās varēšanas) bagāžu vēlāk, jau instrumentālās džezroka grupas „Liepājas trio” sastāvā, kurā Sergejs muzicēja kopā ar Guntaru Raču un Andri Alviķi, viņš konkursa kārtā pat izpelnījās Latvijas labākā ģitārista un grupas vadītāja titulu. 1
Mūziķis atminas, toreiz kā zibens spēriens nācis nejauši izdzirdētais leģendārā angļu ģitārista Džona Maklaflina 70. gadu projekts „Shakti”, kurā izcilais mūziķis pievērsies Indijas klasiskajai mūzikai. „To dzirdot, man viss kļuva skaidrs. Sapratu, ka tas ir mans, un, gadiem ejot, nekas šajā apziņā nav mainījies,” skaidro Sergejs.
(ar atkāpi) Savu lielo skolotāju Ustadu Amdžadu Ali Hānu, sāroda spēles Maestro, Sergejs sastapis vēl tālajos padomju laikos, Maskavā rīkotajā Indijas festivālā. “Indijas klasiskā mūzika man nešķiet kaut kas svešs vai eksotisks. Redzu pasauli kā ļoti plašu vietu, kurā daudz ceļu, ko izvēlēties. Mēs esam atšķirīgi, un tas ir labi. Maklāflins ir teicis – neņemot vērā to, vai mēs ticam vai neticam reinkarnācijai, ikviens no mums piedzimst ar kaut kādu iekšēju mantojumu, īpašām, unikālām iedzimtām kvalitātēm. Nav svarīgi, vai tās tiek nodots mums caur fizisko vielu – gēniem, vai kā citādi. Ir liela laime, ja cilvēkam dzīvē laimējas sastapt šo savu „lietu”. Tā var būt instruments, mūzikas veids, bet tikpat labi – otrs cilvēks vai konkrēts dzīvesveids. Zinu, ka tas, ko daru es, ir mans.”
Sergejs pasmaida, atzīstot, ka viņam neesot loģiska skaidrojuma, kāpēc par viņa instrumentu kļuvis tieši sārods – instruments, kura spēles tehnika ir ārkārtīgi sarežģīta, apgūstama daudzu gadu rūpīgos vingrinājumos. „Tā vienkārši ir. Viens no mūsu dzīves lielajiem likumiem ir harmonijas vai saskaņas, mīlestības, rezonanses likums. Šī ir mūzika, kas manī rezonē. Manā dzīvē nav bijis mirklis, kad es būtu domājis – spēlēšu flautu vai tomēr kādu stīgu instrumentu. Es vienkārši izjūtu šī instrumenta vibrāciju. Joprojām jūtu, ka sāroda skaņas tīrība mani nebeidz fascinēt.”
