Sergejs stāsta, Indijas mūzikas mācībā esot divas izpratnes par skaņu – dzirdamo un nedzirdamo. „Tieši otrā ir Visuma skaņa, pamats, Dieva skaņa. Tā ir paši harmonijas, saskaņas likumi, kas var iemiesoties konkrētā skaņdarbā,” īpašā Indijas klasiskās mūzikas forma, saukta par „rāgu”, ir veids, kā Visuma skanējums iemiesots mums klausāmā mūzikā. „Rāgai tradicionāli ir trīs elementi. Pirmā ir „svara”, dzīvību nesoša – dvēseles skaņa. Otrs ir šruti – tas, kas klausoties parādās cilvēkā. Un ir varna – kartība, likumība, kanons, struktūra, harmonija. Rāga ir mūzika, kura iedvesmo, ir organizēta zināmā kārtība, katrai skaņai piemīt iekšējā dzīvība un atbalsojas mūsu psihes emocionālajā stāvoklī. Rāgu visvairāk izsaka vārds rasa, kas ir arī latviešu valodā, bet sanskritā tas nozīmē „būtība, „saturs”, „esence” vai „jēga”. Katrai rāgai ir viena konkrēta rasa. Tāpēc iemācīties spēlēt rāgas nav iespējams īsā laikā – ir jāsaprot tas kanons, kāda ir šī konkrētā rasa, kāda ir konkrētā rāgas ideja, gluži individuāla noskaņa.” 1
Sergejs arī steidz iebilst plaši izplatītajam mītam par to, ka Indijas klasiskā mūzika esot “Austrumu” mūzika. Tieši pretēji – tā esot radniecīga Eiropas senajai mūzikai. “Mēs esam indoeiropiešu kultūra, arī latviešu valodas saistība ar sanskritu ir nenoliedzama. Atšķirīgu mūzikas sistēmu robežšķirtne ir velkama starp Indiju un Ķīnu, nevis starp Eiropu un Indiju. Pētījumos par Eiropas seno mūziku ir pierādīts, ka tā ir ļoti tuva Indijas klasiskajai mūzikai gan pēc uzbūves, gan pieraksta,” skaidro mūziķis. Par pierādījumu šai saskaņai kalpo arī fakts, ka Sergeja Ancupova vadītā Indijas mūzikas grupa savulaik veiksmīgi saspēlējusies ar latviešu multiinstrumentālistu un etnomuzikologu Valdi Muktupāvelu.
“Indijas klasiskā mūzika man likusi saprast, ka neesam diži un vareni. Šajā tradīcijā mūzika nepieder mums. Tā ir zināms kalpošanas veids pasaules harmonijai. Mūsu tradīcijā ir maz egoisma, „es” nav izvirzīts centrā. Mūziķa mērķis ir radīt zināma veida harmoniju. Ja saprotam mūziku kā zemi, ko varam atklāt, tad noteiktam harmonijas veidam var pietuvoties. Es cenošos maksimāli precīzi, tīri, saskaņā ar attiecīgiem kanoniem dot iespēju šai mūzikai skanēt.”
Sergejs teic, lai uztvertu rāgu vēstījumu, klausītājam nav jābūt īpaši iesvaidītam Indijas klasiskās mūzikas zinībās. “Rāgas ir ļoti dabiskas. Tās nav modernā māksla, kuru jūs, ja neesat īpaši izglītojies, iespējams, nesapratīsit, jo tajā ir ļoti specifiska valoda, kas saistīta ar mūsdienu kultūras slāni. Rāga ir absolūti viegli uztverama. Svarīgi ir arī tas, ka šī mūzika ir drīzāk meditatīva, nevis izklaides pasākums. Tieši tāda ir arī Eiropas senā mūzika – Baham ir ļoti daudz garīgas mūzikas. Mocarta mūzikā parādās izklaides elementi, Bēthovena mūzikā sāk ienākt tumsa, romantisma mūzikā vairāk ir cilvēka emociju, ne dievišķu harmoniju iemiesojums. 20. mūzika arvien vairāk un vairāk ir disharmonisku intervālu, sarežģījumu, intelektuālu konstrukciju, reizēm autors pat ņirgājas par auditoriju. Indijas klasiskajā mūzika šie posmi nav notikuši. Stingrība un vēlme šādi veidot arī sabiedrību, kāda tā bijusi senatnē, ļāvusi saglabāt tradīcijas, kuras ir Indijas fenomens joprojām.
