– Kā jums šķiet – vai mēs kā sabiedrība esam spēruši soli uz priekšu, salīdzinot ar to Latvijas valsti, par kuru sapņoja Rainis un kuras pusmūžu viņš pieredzēja? 11
– Rainim bija diezgan daudz pretenziju pret to laiku. Un ne jau tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Viņš partijas vainoja savtīgumā, sava labuma meklēšanā, dzejnieks to sauca par veikalu. Daudzi toreiz aizstāvēja teoriju – dodiet tautai tik maizi, zābakus, un viss būs labi… Taču Rainis brīdināja: viss atkarīgs no cilvēku gara, bez garīguma nebūs arī maizes. Un ikdienā mēs redzam viņa taisnības apstiprinājumus. Liela daļa mūsu sabiedrības nedzīvo tā, kā 21. gadsimtā vajadzētu, velk eksistenci no vieniem rēķiniem līdz otriem. No otras puses, ir aprindas, kur dominē tieksme – ka tikai dabūt ko labāku, dārgāku, iekārojamāku nekā kaimiņam. Kādu cenu par alkatību, materiālu veiksmi maksāsi pats un citi, nav no svara.
– … Un tas grauž saknes neatkarības un brīvības idejai…
– Tādas absolūti pilnas neatkarības valstī nekad gan nav bijis un nebūs. Agrāk tautām neatkarību un brīvību atņēma karā ar varu. Tagad 28 Eiropas valstis labprātīgi atdevušas daļu no savas suverenitātes. Taču būtiski, cik daudz neatkarības esam ar mieru atdot un atkal – par kādu cenu. Man liekas, mums trūkst pašcieņas un prasmes nedot lieku, dārgu turēt katru kripatiņu no grūti atgūtās neatkarības. Te vajag žēlot, vajag būt ļoti skopiem. Bet mēs reizumis ar tādu brīvu roku… Gribat? Ņemiet, ņemiet, ņemiet… Un kam šo neatkarības, šo pašnoteikšanās daļu atdodam? Ne jau kādai izcilai personībai, bet Eiropas centrālajai birokrātijai. Protams, bez ierēdniecības neviena sistēma nepastāvēs, bet, domāju, ka arī Eiropa kopumā nav īpaši laimīga, ja atdodam no savas noteikšanas par daudz. ES dalībnieku patstāvība un pat nepaklausība tai dažreiz ir veselīga un nepieciešama.
