Atgriežoties pie etniskā un valstiskā nacionālisma – pastāv taču arī uzskats, ka pašreizējā Latvijas valsts mašinērija tautai ir par smagu. Ka nodokļi gan pastāvīgi tiek celti, bet tie nav taisnīgi, pat ideja par progresīvo ienākuma nodokli paliek vien diskusiju līmenī. 1
Patiesībā alternatīvas te nav. Vai nu mēs visiem spēkiem stiprinām savu valstiskumu, vai arī atsakāmies no tā un meklējam vietu cita paspārnē. Problēma tā, ka dažkārt vienlaikus cenšamies iet abos virzienos. Kaut vai tas pats valodas jautājums – tiek spriests, vai augstskolā amatpersonai ir jāzina latviešu valoda vai varbūt pietiek ar angļu. Vai arī dīvainie ierosinājumi, ka dažus priekšmetus vidusskolā varētu mācīt tikai angļu valodā. Valodnieks būdams, es te saskatu milzīgas problēmas. Tas nozīmē, ka latviešu valodas lietotājam, turklāt dzimtās valodas nesējam, kādā jomā neveidojas leksika. Bet tas ir taisns ceļš uz valodas atmiršanu! Esmu sastapis latviešu studentus, kuri Rīgā studē politoloģiju angļu valodā un savā jomā vairs neprot sakarīgi izteikties latviski. Tas pats attiecas uz zinātniskajām publikācijām. Manuprāt, Latvijā strādājošiem zinātniekiem, kas publicējas angļu valodā, būtu pienākums reizi gadā uzrakstīt un publicēt savu darbu kopsavilkumu arī latviski. Tikai tā varēs attīstīties zinātnes terminoloģija.
Starp citu, pēdējā laikā valodas jomā esmu ievērojis dīvainas lietas. Ar vienu saskāros “Swedbank” filiālē Purvciemā, kur ieviesti tādi kā “klientu sagaidītāji”. Vismaz man radās iespaids, ka šiem darbiniekiem ieteikts pēc ārējā izskata un uzvedības uzminēt, kas ienācis bankā – latvietis vai krievs, un tad vērsties pie klienta viņa dzimtajā valodā. Dīvaina situācija valstī, kurā esam vienojušies par vienu valsts valodu. Un kāpēc pazīstamu beķereju ķēdē blakus uzrakstam “maksājumu kartes nepieņem” redzams tulkojums krievu valodā? Es piezvanīju saimniekam un saņēmu atbildi – ak, tas taču Purvciems, jūs tak zināt, kāda tur situācija. Kamēr no mūsu pašu puses būs šāda attieksme, nekas daudz nemainīsies.
