Tad mēs pienākam pie diskusijas par etnisko un valstisko nacionālismu, ko savulaik aizsāka filozofs Pauls Jurēvičs. Grāmatā “Nacionālās dzīves problēmas”, kas iznāca 30. gados, viņš apgalvoja – “tautiskums, kas ir stipri šaurāks jēdziens kā nacionālisms, zināmos apstākļos var kļūt kaitīgs nacionālajām interesēm”. Vai tā ir? 1
Tagad, kad latviešiem atkal ir sava valsts, šaurs, etniski orientēts nacionālisms mums vairs nav vajadzīgs. Starp citu, tas nozīmē arī norobežošanos no pretnostatījuma “krievi – latvieši”. Latviešiem ir skaidri jāpasaka – ja tu zini latviešu valodu un cieni Latvijas valsti, tad esi mūsējais! Katrs no mums pazīst kādu krievu, kurš ir lielāks Latvijas patriots par vienu otru latvieti. Jautājums ir cits – vai mēs visi patiešām varam vienoties par kopējām pamatvērtībām.
Un kas tās būtu?
Vispirms jau latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda Latvijā. Ka tā ir bagātība, kas vieno visus šeit dzīvojošos cilvēkus. Tāpat nepieciešams tikt skaidrībā par dažām vēsturiskām aksiomām, atzīstot, ka šeit bijušas padomju un nacistu režīmu okupācijas. Tas nepavisam nav jautājums, kur katrs var mierīgi palikt pie saviem īpašajiem uzskatiem. Neizrunātas lietas veido “pelēkās zonas”, kas savukārt rada augsni iespējamām manipulācijām, tajā skaitā arī no ārpuses.
