“Nekad, nekad, nekad nebrauciet nekur!” Gunita piedzīvojusi baisu braucienu postošās vētras laikā 0
Aizvadītās vētras laikā kāda ģimene piedzīvojusi īpaši satraucošu braucienu pa Rīgas-Liepājas šoseju, kur spēcīgā vēja laikā uz ceļa viens pēc otra gāzušies koki. Gunita pēc piedzīvotā atzīst, ka turpmāk daudz rūpīgāk izvērtēs nepieciešamību doties ceļā laikā, kad izsludināts sarkanais brīdinājums.
Ar savu pieredzi Gunita dalījusies sociālajā tīklā “Facebook”, uzsverot, ka viņas mērķis ir brīdināt arī citus par riskiem, ko šādos laikapstākļos var radīt braukšana.
“Nekad, nekad, NEKAD nebrauciet nekur, ja valstī izsludināts sarkanais brīdinājums lietus un vēja dēļ!” viņa raksta.
Gunita stāsta, ka ģimene bija ieplānojusi izbraucienu pie radiem Baldones pusē. Turpceļš sākotnēji nav radījis bažas, jo bijis vien spēcīgs lietus. Tā kā automašīnai nesen uzstādītas jaunas logu tīrītāju slotiņas, brauciens lietū pat šķitis aizraujošs.
Tomēr situācija mainījusies vakarā, kad ģimene devusies mājup. Pie radiem aizkavējušies ilgāk, nekā sākotnēji plānots, un ceļā devušies neilgi pēc plkst. 20.00.
Jau dažus simtus metru pēc izbraukšanas Baldones apkārtnē viņus sagaidījis pirmais pār ceļu nogāzies koks. Ģimene apgriezusies un mēģinājusi izvēlēties citu ceļu, taču arī tas nav izrādījies drošs. Navigācija vedusi arvien dziļāk mežā, līdz grants ceļš pārvērties zemesceļā. Tā kā tas jau sākumā bijis applūdis, ģimene nolēmusi neriskēt un braukt atpakaļ. Pēc tam izdevies nokļūt uz šosejas.
Sākotnēji šķitis, ka viss būs kārtībā. Lietus joprojām bijis spēcīgs, taču uz ceļa varējis braukt. Taču, tuvojoties Rīgas-Liepājas šosejai, laikapstākļi kļuvuši arvien skarbāki.
“Koki gar ceļmalu gan draudīgi locījās, bet nešķita tik traki,” raksta Gunita.
Vēlāk vējš pieņēmies spēkā, koki locījušies gandrīz līdz zemei, bet ārā jau bijusi krēsla. Un tad ģimene piedzīvojusi brauciena bīstamāko daļu. Lūk, ko Gunita piedzīvojusi:
“Pārdesmit metru un divas mašīnas priekšā mūsu acu priekšā pāri ceļam pārgāzās pirmais (otrais) koks. Ko nu? Kapitāli noveicās, ka priekšā braucošajam vīrietim – laikam cilvēks ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta – bagāžniekā bija motorzāģis. Visi lēca laukā no mašīnām un steidza palīgā vilkt nost zarus. Viena josla atbrīvota, braucam tālāk. 10-20 metri atkal koks. Zāģis, zari… nākamie metri, koks… Vējš tāds, ka auto pūš nost no ceļa, līst kā no spaiņiem, pilnīgo tumsu caururbj tikai auto starmeši un avārijas gaismas.
Auto te brauc (vietām mauc, vietām ripina), te stājas, šoferi un pasažieri gaida, citi lec laukā darboties… Fūres paliek pa starpu, jo ir pārāk platas, lai izsprauktos gar apzāģētajām galotnēm. Viens fūrists stāsta, ka knapi izglābies no nāves – koks uzkritis pašam gandrīz uz galvas…
Filmēšana, lai iemūžinātu redzamo (samērā īsā posmā savus 20-30 pāri ceļam sagāzušos kokus – apmēram turpat, kur vējgāze bija plosījusies jau pērn), nebija prātā – žņaudzu īkšķus dūrēs un lūdzos sargeņģeļus, lai neviens koks neuzkristu nevienam auto, nevienam cilvēkam… lai visi tiekam mājās ar izbīli vien!
Bija baisi, jo kuru katru brīdi varēja notikt nelaime. Ne policijas, ne glābēju tuvumā nebija – iespējams, darbojās uz citiem ceļiem. Lai gan… mēs taču atradāmies uz prioritārā ceļa, ko šajā posmā vispār būtu prasījies slēgt! Bet varbūt apkārtceļos gāja vēl trakāk…
Īsi pirms Anneniekiem, kur ceļš maina virzienu un koki vairs nav tik tuvu šosejai, beidzot varējām uzelpot. Čurpauze toitojā, kas līgojas, kafija nervu nomierināšanai, un Kurzeme jau mūs sagaidīja ar rāmākiem laikapstākļiem un bez kritušajiem.
Mājās pārradāmies tikai (!) stundu vēlāk, nekā prognozēja “vāze”, startējot no radiem. Vairāk vai mazāk slapji (kurš lietū, kurš baiļu sviedros izmircis), bet visi laimīgi, ka beidzot mājās. NEKAD VAIRS! Vismaz ne tad, kad šūnapraide laikus izsludinājusi brīdinājumu.
Bet visiem tiem, kuri pukst un kurn: vai nu mēs vētras neesam pieredzējuši, nafig pirms katra “pirdiena” trauksme jāceļ… es ceru, ka bijāt prātīgāki par mums un tupējāt mājās… Kaut nu šī vētra būtu pagājusi bez upuriem!
Taču pieņemt noteikumus, ka gar ceļmalām (vismaz šosejām) nedrīkstētu augt koki, kas tik augsti, ka krītot var šķērsot brauktuvi, gan būtu vērtīgi, manuprāt…
Piedodiet, ka tik gari! Gribēju padalīties. Un atgādināt: saudzējiet sevi un mīļos!
Paldies par uzmanību!
P.S. Foto – pirmais kritušais brīdī, kad tādos laikapstākļos doties ceļā vēl šķita aizraujoši.”
