Māris Antonevičs: Tuvojas kara 100.diena. Jūt nodevības smaku 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tuvojoties simtajai dienai kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, protams, atkal varētu rakstīt par ukraiņu varonību un krievu zemiskumu – to aizvadītie mēneši ir apliecinājuši vēl un vēl, un nekādi pavērsieni to vairs nevar mainīt. Taču ir kāds cits mainīgs lielums, kas šobrīd izskatās ļoti neskaidrs, – tā ir rietumvalstu pozīcija. Nav runa par kara nosodīšanu – tur domstarpību nav. Vārdos un arī darbos visi ir pauduši atbalstu Ukrainai, taču izpratnē, ar kādiem līdzekļiem būtu panākams miers, pēkšņi ir uzvēdījis aromāts, kuru Ukrainā (un ne tikai tur) sajūt kā nodevības smaku.
Šā gada 19. maijā pazīstamais amerikāņu laikraksts “The New York Times” (“NYT”) publicēja redakcijas sleju ar nosaukumu “Karš Ukrainā kļūst sarežģītāks un Amerika tam nav gatava”, ko ilustrēja attēls ar galvu nodūrušu ASV prezidentu Džo Baidenu, kurš it kā sapinies dzeltenās un zilās līnijās. Te jāpaskaidro, ka “redakcijas sleja” šajā gadījumā nav kāda viena politiskā komentētāja viedoklis, bet gan saskaņota laikraksta pozīcija, kas vērsta uz to, lai ietekmētu politisko dienaskārtību.
“Amerikas interesēs nav ieslīgt visaptverošā karā ar Krieviju, pat ja miera sarunu rezultātā Ukrainai varētu būt jāpieņem daži smagi lēmumi,” raksta “NYT”, piebilstot, ka neesot skaidrs, vai prezidenta Baidena administrācijas mērķis ir karadarbības izbeigšana, panākot kādu vienošanos, vai arī “ASV cenšas neatgriezeniski vājināt Krieviju” un mērķis tagad ir “destabilizēt Vladimiru Putinu un panākt viņa gāšanu”.
Laikraksts arī liek saprast, ka amerikāņu sabiedrībai drīz varētu, ja tā var teikt, apnikt šī tēma. “Amerikāņus ir saviļņojušas Ukrainas ciešanas, taču tautas atbalsts karam, kas notiek tālu no ASV krastiem, nevar turpināties bezgalīgi. Inflācija ir daudz lielāka problēma amerikāņu vēlētājiem nekā Ukrainā notiekošais, un traucējumi globālajos pārtikas un enerģijas tirgos, to, visticamāk, pastiprinās,” pragmatiski norāda “NYT”.
Bet ko tad īsti viņi piedāvā, šādā veidā sējot šaubas? Lai gan tiešā veidā tas netiek pateikts, no tālāk rakstītā var diezgan labi saprast, uz ko tas velk. Kā norādīts publikācijā, esot nereāli iedomāties, ka Ukrainai izdosies atkarot teritorijas, kuras Krievija sagrāba 2014. gadā, un pat atgriešanās pie tām pozīcijām, kas bija pirms 2022. gada 24. februāra, esot mazticama.
“Lai gan Krievijas kara plānošana un cīņa ir bijusi pārsteidzoši pavirša, Krievija joprojām ir pārāk spēcīga, un Putina kungs ir ieguldījis pārāk lielu personīgo prestižu šajā iebrukumā, lai atkāptos,” norāda laikraksts, kārtējo reizi atgādinot arī par Krievijas kodolieročiem (“Lai arī cik satriekta un neveikla, .. Krievija joprojām ir kodollielvalsts ar aizvainotu, nestabilu despotu priekšgalā.”).
Tādēļ Baidenam esot jāpaskaidro Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim, ka “ir robežas, cik tālu ASV un NATO gatavas iet konfrontācijā ar Krieviju, un arī ierobežojumi tajā, cik daudz ieroču, naudas un politiskā atbalsta Ukrainai varēs sniegt”. Un pats galvenais: “Ukrainas līderiem būs jāpieņem sāpīgi teritoriāli lēmumi, ko prasīs jebkurš kompromiss.”
Kaut ko ļoti līdzīgu nupat Davosas Pasaules ekonomikas forumā atkārtojis arī bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. Kā vienā, tā otrā gadījumā sekojusi ļoti asa reakcija no Ukrainas puses. Piemēram, 98 gadus vecais Kisindžers pēc Davosas diskusijām iekļauts simboliskajā ukraiņu brīvprātīgo aktīvistu veidotajā “Mirotvorec” sarakstā, kur jau astoņus gadus tiek apkopoti visi Krievijas draugi un ietekmes aģenti.
Savukārt “The New York Times” redaktori saņēmuši dzēlīgu piezīmi no Ukrainas prezidenta padomnieka Mihailo Podoļaka, kurš sacījis, ka viena lieta ir “sēdēt kaut kur siltā kabinetā un, dzerot kafiju, spriest par globālajām problēmām”, bet varbūt derētu pašiem atbraukt uz Ukrainu un apskatīties, kas ir karš, bet “kafiju varētu iedzert Bučā”, paklausoties okupantu pastrādāto zvērību upuru un viņu tuvinieku stāstus.
Ukrainas sabiedrība ir vienota pozīcijā, ka nekādu piekāpšanos par teritoriju nevar būt – pēc jaunākajām sabiedriskās domas aptaujām tā uzskata 82%. Savukārt Rietumos, kur acīmredzot saņemts kāds signāls no Kremļa, ka kara pārtraukšanas cena varētu būt Donbasa, Luhanskas un tagad jau arī Hersonas apgabala atstāšana okupantu rokās, sāk veidoties grupas, kas uzskata, ka tāds “darījums” varētu notikt, ko Ukrainai varbūt vēlāk varētu kaut kā kompensēt, palīdzot atjaunot izpostīto valsti. Piespiest ukraiņus mainīt savu pārliecību nevar, taču var ierobežot militāro atbalstu, kas ir ļoti svarīgi, lai panāktu Krievijas sakāvi. Bet tā jau būtu ne vairs nodevības smaka, bet īsta nodevība.
Kāpēc Rietumi pieļauj šādu iespēju? Vai tiešām tur joprojām ir tik spēcīga Krievijas ekonomiskā un politiskā ietekme, nespēja atbrīvoties no energoresursu atkarības? Visticamāk, tas tomēr ir kas cits – nespēja atteikties no iepriekšējās pasaules kārtības, kas jau tagad faktiski ir sabrukusi, tomēr vēl ir ilūzija kaut ko no tās saglabāt.
Tas, ka diskusijā iesaistījies tieši Kisindžers, kura ziedu laiki starptautiskajā politikā ir pagājušā gadsimta 70. gadi, kad “aukstais karš” nozīmēja ne vien naidīgu pretstāvi, bet arī abu pušu akceptētus skaidrus spēles noteikumus, ir vairāk nekā simboliski. Šķiet, arī šobrīd daļa rietumvalstu līderu ļoti vēlētos, lai izveidotos kaut kas līdzīgs un viņi varētu saprast, ar ko rēķināties.
Tomēr maksāt par šo “stabilitāti” viņi grib nevis no savas, bet ukraiņu kabatas. Pretējā gadījumā, kāpēc gan Krievijai nevarētu Krimas, Donbasa un Hersonas vietā piedāvāt atdot kādu gabaliņu ASV, Vācijas, Francijas, Itālijas – Putinam droši vien šāds piedāvājums būtu interesants.
