Māris Antonevičs: Lai gan gribētu domāt, ka mēs jau sen esam tikuši vaļā no pagātnes rēgiem un atkarībām, tik vienkārši tomēr nav 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nesen, tiekoties ar studentiem, izteica kādu ļoti būtisku tēzi, kas mudina uz pašreiz notiekošajiem procesiem paraudzīties plašāk – arī vērtējot sabiedrisko aktivitāti Latvijā.
“Šis karš – tas, neapšaubāmi, ir Neatkarības karš. Var teikt, ka tas ir atliktais karš. Atlikts par 30 gadiem, ja ņem vērā, kā mēs ieguvām neatkarību 1991. gadā. Vai varbūt pat simts gadiem, ja skatās uz mūsu iepriekšējo vēsturi. Es nešaubos, ka mēs uzvarēsim…”
Tas sasaucas ar vēsturnieku un politologu nereti pausto viedokli, ka PSRS kā impērija beidza savu eksistenci šādām vēsturiskām situācijām neparasti miermīlīgi, pat neskatoties uz atsevišķiem Kremļa mēģinājumiem ar spēku traucēt šos procesus, kā arī asiņainiem, taču vairāk lokāliem konfliktiem Kaukāzā un Moldovā.
Bieži tas tiek saistīts ar tā laika PSRS un Krievijas līderu – Mihaila Gorbačova un Borisa Jeļcina – rakstura īpašībām un interesēm, jo, ja viņu vietā būtu kādi citi, tad gan… Tomēr stāsts nav tikai par karu, bet par sabiedrības gatavību būt brīviem no pagātnes rēgiem, nebaidīties paust savu viedokli un rīkoties arī tad, ja Maskava tam nav devusi savu piekrišanu. Lai gan gribētu domāt, ka mēs jau sen to esam pārvarējuši, tik vienkārši tomēr nav.
Arī Latvijā šobrīd nākas runāt par “atliktiem” procesiem.
Kad 20. maijā daudzi tūkstoši gājiena “Par atbrīvošanos no padomju mantojuma” dalībnieku sapulcējās Uzvaras parkā, šķiet, nevienam neradās jautājumi, kāpēc kā pirmā tiek atskaņota Borisa Rezņika un Valda Pavlovska dziesma “Atmostas Baltija”, kas dažreiz dēvēta arī par atmodas laika himnu.
“Bet torņos jau likteņa zvani skan, un jūra bangoties sāk. Trīs māsas, no miega modušās, par sevi pastāvēt nāk. Atmostas Baltija, atmostas Baltija, Lietuva, Latvija, Igaunija!” – tāpat kā 1989. gadā dziedāja solists Viktors Zemgals, un klātesošie, no kuriem daļa tolaik pat vēl nebija dzimuši vai bija pavisam mazi, dziedāja līdzi.
To, ka notiekošais atgādina atmodas laiku, todien atzina daudzi.
Pat detaļās – meitene tautastērpā gājiena priekšgalā, līdzīgi kā 1987. gada 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa, kas tagad ir neiztrūkstoši atmodas laika hroniku kadri, sarkanbaltsarkano karogu “jūra”, līdzīgi kā Tautas frontes slavenajās manifestācijās. Arī iedvesmojošais, pozitīvais uz rīcību vērstais noskaņojums – kaut kas vairāk nekā pēdējo trīs mēnešu satraukums un bažas par Ukrainā notiekošo.
Un, protams, vēl viena līdzība – interfrontes, tas ir, Latvijas Krievu savienības atbilde – solījums sarīkot pretgājienu. Protams, var teikt, ka 80. gadu beigu notikumu un pašlaik notiekošā mērogi ir citi, ir arī dažādas citas atšķirības, tomēr līdzību ir vairāk.
Viens no gājiena organizatoriem – uzņēmējs Ģirts Kalniņš – emocionālā runā atcerējās Latvijai nozīmīgos brīžus, kurus viņš piedzīvojis, būdams bērns – “Baltijas ceļu”, 1990. gada 4. maija balsojumu par Latvijas neatkarību, faktisko neatkarības atgūšanu 1991. gada augustā, Skrundas lokatora nojaukšanu, pievienojot šim sarakstam arī vēl nenotikušo okupācijas pieminekļa nojaukšanu.
Ja agrākie notikumi ir iepriekšējo paaudžu nopelns, tad tagad aktīva rīcība vairāk tiek gaidīta no cilvēkiem, kas pieraduši pie nedaudz cita – ne revolucionāra – attīstības ceļa.
Ideja, ka viss kaut kā atrisināsies pats no sevis, ilgākā laika periodā, galvenais neko neprovocēt – ir bijusi dominējošā pēdējā desmitgadē, un arī pašlaik aktīvi laužas iekšā diskusijā par okupācijas laika pieminekļu nojaukšanu/saglabāšanu, Krievijas ietekmes mazināšanu, latviskuma stiprināšanu un tamlīdzīgi.
No vienas puses, ir vieglāk, jo nav tieši jāpretojas svešai varai, riski ir mazāki. No otras puses, mobilizēties pret ārēju pretinieku ir vienkāršāk, nekā pārliecināt pašam sevi. Ne velti arī Latvijā šie procesi ir atdzīvojušies tikai pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, tātad tomēr lielā mērā ārējo draudu ietekmē, lai arī precīzāk būtu teikt, ka tie ir ļāvuši skaidrāk ieraudzīt bildi.
Lēmums par okupācijas pieminekļa nojaukšanu Rīgā, šķiet, ir neatgriezenisks. Vairāki politiķi un amatpersonas apgalvojušas, ka tam noteikti jānotiek līdz valsts svētkiem 18. novembrī (Saeimā pašlaik izskatītajā likumprojektā “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” paredzēts, ka objektu demontāžu pašvaldības īsteno ne vēlāk kā līdz šī gada 15. novembrim).
No vienas puses, pat varētu jautāt – kāpēc vilkt garumā un nerīkoties jau tagad, jo tad tēma nevajadzīgi tiks ievilkta Saeimas pirmsvēlēšanu kampaņā. No otras puses, vēl šī gada sākumā tikai retais spētu iedomāties, ka tas notiks tik drīz.
