Nosargātā robežpilsēta pie jūras 0
Ja mēs paraugāmies Ukrainas kartē, tad pašā dienvidaustrumu stūrī redzam pilsētu ar skaistu, gandrīz vai poētisku nosaukumu – Mariupole. Tulkojumā no grieķu valodas – “Marijas pilsēta”. Tā atrodas Azovas jūras (kas patiesībā ir milzīgs Melnās jūras ieloks) krastā.
Es ierados šeit decembra sākumā, un dienvidu pilsēta mani sagaidīja ar stindzinoši aukstiem vējiem. Izrādās, tas esot parastais šejienes klimats, ko ietekmējot jūra un apkārtējās stepes – neizturams karstums vasarā, nemīlīgs drēgnums ziemā. Lai gan skaitās, ka no pusmiljona pilsētas iedzīvotāju puse ir ukraiņi, bet puse – krievi, ukraiņu valodu te gandrīz nedzird. Mariupole pieder krievvalodīgajai Ukrainas daļai. Tas gan nenozīmē, ka tā ir arī prokrieviska.
Šobrīd Ukraina ir skaidri paziņojusi, ka tās ģeopolitiskie mērķi ir dalība ES un NATO. Ievērojot faktu, ka no Mariupoles centra līdz Krievijas robežai ir piecdesmit kilometru, varētu teikt, ka šī pilsēta ir Eiropas idejas austrumu priekšpostenis. Patiesība ir vēl skarbāka, tikai desmit kilometrus no pilsētas nomalēm sākas tā saucamā Jaunkrievija, Doņeckas Tautas republika, pagaidām okupēta Ukrainas teritorija. Iesaldētā frontes (pamiera?) līnija iet tieši pa vidu reiz plaukstošam, tagad pamestam vasarnīcu ciematam – Širokino.
Karš pilsētā
Mariupole guva ievērību 2014. un 2015. gadā, kad šeit notika reāla karadarbība. Konflikts sākās 2014. gada 13. aprīlī, kad pilsētas centrā stihiskā mītiņā sapulcējās ap tūkstoš cilvēku un pieprasīja Ukrainas federalizāciju, kas šejienes politiskajā slengā nozīmē lielāku neatkarību no centrālās varas Kijevā.
Situāciju izmantoja vietējie Doņeckas Tautas republikas atbalstītāji, kuri paziņoja par varas pārņemšanu pilsētā. Visu aprīli un maiju notika spontānas bruņotas sadursmes starp Ukrainas valdībai lojālajiem spēkiem un separātistiem, faktiski teroristiem, tajā skaitā arī viņu atbalstītājiem no Krievijas. Apkārt siroja bruņotas bandas, ik pa brīdim kāda daļa no Mariupoles nonāca separātistu kontrolē, faktiski pilsētā bija divvaldība. Naktī uz 17. aprīli tika atvairīts mēģinājums ieņemt vietējo armijas daļu. 2014. gada 9. maijā teroristi uzbruka policijas pārvaldes ēkai pilsētas centrā. Izcēlās ugunsgrēks, par toreizējiem notikumiem joprojām liecina izdeguši mūri. Tikai 2014. gada 13. jūnijā Ukrainas nacionālā gvarde un brīvprātīgo bataljoni pilnībā atjaunoja kontroli pār Mariupoli.
Pēdējais lielais pārbaudījums pienāca 2015. gada 24. janvāra rītā, kad uz pilsētu tika raidītas vairākas “Grad” raķešu (Otrā pasaules kara laika “Katjušas” modifikācija) zalves. Šāviņi sasniedza mikrorajonu Vostočnij, bojā gāja 31 cilvēks, tajā skatā daudzi bērni, bet 117 cilvēki guva ievainojumus. Neatkarīgā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) izmeklēšanas komisija guva pierādījumus, ka šāvieni raidīti no separātistu kontrolētās teritorijas. Internetā var atrast videomateriālus par šiem notikumiem – sagrautas mājas, degošas mašīnas, panikā bēgoši cilvēki. Vēl šodien Mariupolē uz ēkām redzamas norādes par tuvāko bumbu patvertni. Būvētas un uzturētas “aukstā kara” laikā, kad cilvēki gaidīja amerikāņu kodolraķešu triecienu, patvertnes pēkšņi izrādījās noderīgas Ukrainas neatkarības gados. “Vai zināt, kā sprāgst “Grad”? Nezināt, jo to esat redzējuši tikai filmās! Vispirms ietrīcas zeme, tikai tad ausis sasniedz briesmīgs troksnis. Sajūta tāda, it kā atrastos ellē,” tā man stāsta Vadims, viens no to dienu lieciniekiem.
Paralizētā osta
Mariupole ir tipiska padomju laiku rūpniecības pilsēta. Te atrodas divas milzīgas tēraudlietuves, kuras kontrolē tatāru izcelsmes Ukrainas oligarhs Rinats Ahmetovs, mašīnbūves fabrikas, osta un kuģu remonta rūpnīca. Rūpniecība dod darba vietas un vienlaikus rada pamatīgas ekoloģiskas problēmas. Gaisā jūtama īpatnēja ķimikāliju smaka, ko nespēj izkliedēt pat spēcīgie vēji. Vietējie gan saka, situācija esot nesalīdzināmi labāka nekā padomju laikos.
Tērauda rūpniecība visai veiksmīgi pārlaidusi politisko krīzi, bet to nevar teikt par mašīnbūvi un kuģniecības biznesu. Līdz konfliktam kuģu remonta rūpnīcas pakalpojumus izmantojuši daudzi privātie kuģu īpašnieki, tajā skaitā arī no Krievijas. Tomēr 2014. gadā kuģus no Mariupoles ostas gandrīz pilnībā aizbaidīja kara darbība un teroristu iebrukumi. Īpašnieki nevēlējās riskēt, ka miljoniem eiro vērts kuģis varētu saņemt nejaušu trāpījumu vai pēkšņi atrasties okupētā pilsētā. Padomju laikos kuģu remonta rūpnīcā strādājuši apmēram 5000 cilvēku. Pirms 2014. gada kara – 1500, šodien – vairs tikai 600. Pašlaik rūpnīcu glābj Ukrainas valstij piederošu uzņēmumu, kara flotes un robežsardzes pasūtījumi. Vidējā rūpnīcas strādnieka alga uz rokas – ap 15 000 grivnu jeb 500 eiro, kas Ukrainas apstākļos nav slikts rādītājs. Augstākās kvalifikācijas speciālisti kopā ar prēmijām mēnesī saņemot ap 1000 eiro. Daudzi esot devušies darbā uz Latviju, Lietuvu, Poliju, pat Norvēģiju.
Papildu sarežģījumus kuģošanai rada 2018. gadā uzceltais Kerčas tilts, kas savieno Krieviju ar okupēto Krimu. Laikā, kad es rakstu šīs rindas, ziņu aģentūras izplata šādu ziņu: “Krievija uz četrām dienām pilnībā slēgusi kuģu satiksmi Kerčas šaurumā.” Iemesls – 23. decembrī pāri Kerčas tiltam ar vilcienu braukšot prezidents Putins.
Jaunās Ukrainas vitrīna
Lielas krīzes parasti liek saņemties. 2015. gada nogalē pēc pašvaldības vēlēšanām Mariupolē pie varas nāca jauna komanda, cilvēki, kuri agrāk strādājuši privātā biznesā. Līdz ar viņiem pilsētā sākās pozitīvas pārmaiņas. Man izdevās sastapt pilsētas mēra vietnieku Sergeju Orlovu, kurš, cita starpā, atbild par pilsētas attīstības stratēģiju.
Lūk, viņa teiktais: “Sākām ar komunālās saimniecības reformu, ar pāreju no namu pārvaldēm uz dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām. Īstenojam apjomīgu māju siltināšanas programmu, likvidējam stihiskās atkritumu izgāztuves. Pēc Gruzijas parauga izveidota valstī pirmā vienas pieturas aģentūra, kurā iedzīvotāji var saņemt nepieciešamos sabiedriskos pakalpojumus – sākot no izziņu saņemšanas un beidzot ar dzimtsarakstu biroju. Ukrainā sākusies medicīnas reforma, kas paredz finansēt nevis slimnīcas korpusus, bet pacientus. Mariupolē nupat uzcelta moderna bērnu poliklīnika, kurā strādā arī psihoterapeiti. Diemžēl daudzi bērni joprojām cieš no karā piedzīvotām garīgām traumām. Drošība gan vairs nav lielākā iedzīvotāju prioritāte.
Var dažādi attiekties pret Minskas formāta sarunām, tomēr tieši tās atbīdīja fronti tālāk no pilsētas robežas. Mums palīdz EDSO novērotāju misija, tās klātbūtnes dēļ apšaudes kļuvušas retākas. Turklāt pilsētu sargā Ukrainas bruņotie spēki. Pie drošības riskiem es drīzāk pieskaitītu ekoloģiju. Padomju laikos par to nedomāja, rūpnīcu dūmeņiem filtri pat nebija paredzēti. Patlaban Mariupolē dzīvo ap 500 000 cilvēku, no kuriem 50 000 – bēgļi no okupētajiem Donbasa reģioniem. Milzīgs slogs pilsētas budžetam. Ar ES atbalstu atjaunojam dzīvojamās mājas, kurās izvietojam maznodrošinātas bēgļu ģimenes vai īpaši noderīgus speciālistus – ārstus, inženierus, skolotājus. Pilsētas galvenais ienākumu avots ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Rezerves te ir lielas, īpaši legalizējot ēnu ekonomiku. Mēs nezinām, kur patlaban strādā 70 000 pilsētnieku, bet darbs viņiem ir. Savukārt metalurģijas uzņēmumos algas jau sasniegušas Austrumeiropas līmeni, katrā tās ir lielākas nekā Krievijā,” stāstīja Sergejs Orlovs.
Te jāpiebilst, ka viss Mariupoles gada budžets ir ap 140 miljoniem eiro, tieši tikpat, cik piecas reizes mazākajai Daugavpilij. Kā liecina šī gada vasarā veiktā aptauja, pilsētas iedzīvotājus visvairāk uztrauc šādas problēmas: komunālo maksājumu dārdzība (75%), vides piesārņojums (56%), sabiedriskā transporta dārdzība (47%), frontes līnijas tuvums (39%), narkomānija un alkoholisms (31%). Jāpiebilst, ka brauciens pilsētas sabiedriskajā transportā maksā astoņas grivnas jeb 28 eirocentus. Tātad četras reizes mazāk nekā Rīgā!
Lūk, kā Mariupoles nākotni redz Sergejs Orlovs: “Pilsētas lozungs ir: kļūsim par Ukrainas Donbasa vitrīnu! Mūsu mērķis ir ne tik daudz stāstīt par to, cik labi dzīvot brīvībā un demokrātijā, bet gan ar reāliem darbiem veidot Ukrainu kā paraugu, vietu, uz kurieni tiekties.” Par šiem vārdiem es pārliecinājos atpakaļceļā uz Kijevu. Vispirms tas bija brauciens pa lielisku, nupat uzbūvētu šoseju Mariupole–Zaporožje, ko vietējie dēvē par ” dzīvības ceļu”. Jau Zaporožjē es iekāpu modernā ātrvilcienā, kas brīžiem traucās ar ātrumu 130 kilometru stundā. Vēl viens apliecinājums, ka Ukraina nav tikai bēdu un nelaimju zeme. Eiropas kaimiņš, kas mainās un droši raugās nākotnē.
