Māris Zanders: Koalīcijā runāšana caur puķēm tāpat neko nedod 0
Dienu pirms Saeimas balsojuma par ārkārtas situācijas izsludināšanu Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā parlamenta Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija valdības piedāvāto risinājumu sadzīves atkritumu “sāgai” galvaspilsētā neatbalstīja. Turklāt neatbalstīja arī dažu koalīcijā ietilpstošo partiju pārstāvji, vedinot minēt, kā var funkcionēt koalīcija, kuras dalībniekiem kārtējo reizi ir atšķirīgi viedokļi.
Lielai daļai vēlētāju šādas situācijas, šķiet, izraisa dalītas jūtas.
No vienas puses, mums nepatīk partiju savstarpējie kašķi kā politiķu laiku nelietderīgi tērējoši.
No otras puses, liela vienprātība arī rada aizdomas. Šādā kontekstā trīs piezīmes.
Lai cik mēs būtu pārliecināti par politikas Latvijā īpašo sīkumainību un kašķīgumu, nekas unikāls tas nav. Piemēram, Vācijā pat starp tradicionāli tuvākajiem sabiedrotajiem, Kristīgo demokrātu savienību (CDU) un Bavārijas Kristīgo sociālo savienību (CSU), gadās smagas domstarpības. Jaunajā Itālijas valdošajā koalīcijā gan Demokrātiskajā partijā (PD), gan “Piecu zvaigžņu kustībā” (M5S) bija biedri, kuri kategoriski iebilda pret darbošanos kopā, jo abām partijām ir pamatotas savstarpējas pretenzijas. Īsi sakot, kārtējie publiskie uzklupieni vai pat atšķirīgi balsojumi Latvijā nenozīmē drīzu valdības krišanu – tāda nu ir plašu koalīciju daba.
Svarīgi, lai partijas savus iebildumus un atšķirīgos viedokļus izsaka publiski, skaidri un savlaicīgi.
Draņķīgāka par atklātu viedokļu sadursmi ir izlīdzēšanās ar mājieniem, kuru rezultātā neviens (publika, partneri) īsti nesaprot, kas notiek un ko gaidīt.
Jāpiezīmē, ka bieži tā arī notiek, atgādinot padomju laiku anekdoti. “Vai taisnība, ka Rabinovičs loterijā laimējis jaunu auto? – Principā, jā. Tikai nevis auto, bet velosipēdu. Un nevis jaunu, bet vecu. Un nevis laimējis, bet viņam nozaga…”
No šī viedokļa raugoties, mani personīgi nedaudz kaitina bieži dzirdamā izvairīgā vārdu kopa “daži kolēģi koalīcijā” – sakiet taču, kā ir.
“Runāšana caur puķēm” tāpat neko nedod, savukārt lielākās problēmas rodas koalīcijās, kur to dalībnieki kaut ko, kā saka, ķīmiķo aizkulisēs.
Ja mēs paveramies uz hronoloģiski pēdējām domstarpību epizodēm (balsojums par LU rektoru, ārkārtas situāciju Rīgā), tad vēlētājam diezgan viennozīmīgi rodas iespaids, ka politiķi nesaka savus patiesos argumentus “par” vai “pret”. Galu galā ieguvējs nav neviens.
Lai formulētu savu attieksmi pret politiķu kārtējo strīdu, liela nozīme ir domstarpību iemeslam. Piemēram, kad jau minētās CDU un CSU savulaik gandrīz saplūcās līdz koalīcijas izjukšanas pakāpei, iemesls bija kancleres Merkeles rīcība imigrācijas krīzes laikā. Neatkarīgi no attieksmes pret šo tēmu, tā atzīstama, manuprāt, par svarīgu, tādēļ, ja Vācijas valdība tolaik būtu pajukusi, iemesls būtu saprotams un, ja tā var teikt, pat cienījams.
Un ir situācijas, kad domstarpību cēloni grūti uzskatīt par tik būtisku, lai tādēļ konfliktu neatrisinātu.
Te kā piemēru var minēt reizes, kad koalīcijas valdības nonāk uz krišanas sliekšņa kādas amatpersonas iecelšanas vai atcelšanas rezultātā – lai cik nozīmīgs būtu konkrētais postenis, funkcionējošās demokrātijās nav tāda amata, no kura izšķiroši atkarīga ir konkrētās demokrātijas un nācijas nākotne (jo ir savstarpēji konkurējoši un viens otru līdzsvarojoši varas atzari). No šī viedokļa koalīcijas darba kārtībā nav tādu jautājumu, kas būtu to vērti, lai kāda partija sāktu runāt par t. s. sarkanajām līnijām.
Atbilstoši paša ieteiktajam – izteikties skaidri – nedomāju, ka varēs runāt par pilnvērtīgu krīzi arī tad, ja daļa koalīcijas Ministru kabineta lēmumu Rīgas atkritumu kontekstā Saeimā neatbalstīs. Būs, protams, neskaidrība par tālāko konkrētajā jautājumā, tomēr, atkārtošos, šādu domstarpību nozīmi es nepārspīlētu. Nozīmīgāk būs tas, cik vienota koalīcija būs administratīvi teritoriālās reformas jautājumā, jo atšķirībā no koalīcijai zināmā mērā nejauši “uzkritušās” atkritumu tēmas, novadu tālākā attīstība patiešām ir, smalki sakot, konceptuāls jautājums.
