Pauls Lazda no Viskonsinas universitātes ir Okupācijas muzeja dibināšanas idejas autors. Viņš mani uzmeklēja, mēs aprunājāmies, un mana ideja bija tāda, ka Daugavmalā jāmet tos strēlniekus ārā un tajā vietā jāveido Okupācijas muzejs. Šī doma un arī pirmā ekspozīcija bija mans galvenais pienesums.
Vai man ir bijusi vēlme atspēlēties sistēmai? Man bija tāda latviešiem vispār raksturīga vēlme: apliecināt savu cilvēcisko cieņu iepretī tai spārdīšanai kājām, ko mēs lielā mērā esam izbaudījuši. Man nerūpēja nodarīt sāpes kaut kādiem krievu ienaidniekiem vai nezinu – nošaut to ebreju tautības cilvēku, kas parakstīja nāves spriedumu manam vectēvam, kurš cilvēcības vārdā komunistus pestīja no cietumiem. Savukārt mans tēvs, būdams mācītāja statusā, vācu okupācijas laikā glāba ebrejus, izvilkdams viņus gan no Salaspils nāves nometnes, gan slēpdams dzīvoklī. Izraēlā dzīvojošais Ābrahams Špungins par holokaustu sarakstīja grāmatu, un tajā vesela nodaļa ir veltīta manam tēvam. Vāciešiem bija pietāte pret mācītāja amatu, un tā viņš klusām rīkojās, protams, riskēdams ar dzīvību. Mamma atcerējās, ka mājās mūžīgi trūka pārtikas kartīšu, viņš jau nevienam neko nestāstīja, bet skaidrs, ka tās izmantoja, lai tos, kurus slēpa, paēdinātu.
Kopš 1990. gada man radās iespēja strādāt ārvalstīs. Gadu esmu pavadījis Izraēlā, kur ir ievērojamākā teoloģiskā bibliotēka Tuvajos Austrumos. Tur es strādāju. Tad draugi man bija Betlēmes universitātē, kas ir Amerikas katoļu universitātes filiāle un kuru uztur katoļu ordeņa brāļi. Ar katoļu “biļeti” var nonākt arī tādās vietās, kur parasti netiek, piemēram, Filipīnu ziemeļu kalnos, kur mājo galvaskausu mednieki. Tur vispār ir bīstami rādīties, bet ar katoļu misionāru tīklu palīdzību es tur esmu ceļojis. Protams, ir bijuši gadījumi, kad bija bail. Atceros, kā braucu uz Sumatras salu Indonēzijā, kur mājo bataku ciltis. Lidoju uz Medānu, lidmašīnā blakus sēž indonēzietis un sāk ar mani sarunu. Kad viņam pastāstu, ka lidoju pie batakiem, viņš sāk šausmināties, sacīdams, ka tur taču mīt cilvēkēdāji. Es saku, ka zinu – tur reiz tādi ir bijuši, uz ko viņš man atbild: esot recidīvi. Pats viņš esot atceļā no Kalimantānas, kur reliģiskos nolūkos kanibālisms ir atdzīvojies, un visa vietējā prese par to rakstot. Domāju, ak, Dievs, lidmašīnu es taču nevaru pagriezt atpakaļ! Atlidoju uz Medānu, nu, ko darīt – nebraukt pie batakiem? Bet tur ir pasaules skaistākais ezers – Toba. Vajag redzēt? Jā, vajag. Bet apkārt dzīvo cilvēkēdāji, un ir sākušies recidīvi. Ko tālāk? Ai, domāju, braukšu. Aizbraucu un nenoēda. Vēlāk mans draugs Andrejs Zubovs saka: “Es zinu, kāpēc tevi neapēda, – ko tur kaulus skrubināt! Mani gan apēstu.” Viņš tāds apaļīgs bija. Bet patiesībā apēst cilvēku reliģiskos nolūkos šo cilšu izpratnē nozīmē iegūt viņa spēku un garīgo substanci, tādējādi sevī ieņemot otru dvēseli, kā dēļ to cilvēkēdāju nevarot tik viegli nogalināt. Savukārt Filipīnās ar galvaskausu medniekiem ir tā: ja tiem izdodas cilvēku nomedīt, tad viņi tā galvu izžāvē un nēsā vai nu uz muguras, vai pie jostas, uzskatot, ka mirušā dvēsele šo galvaskausa īpašnieku sargā.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
