Pēc 30 gadiem 11
1990. gada 4. maijā tika pasludināta Latvijas neatkarība, un 5. maijā es biju klāt. Es skaidri apzinājos, ka Latvija kļūs brīva, un Krievijā palikt vairs negribēju. Sākumā bija tā kā par šauru šejienes zinātnē, bet ļoti drīz aizbraucu uz Ņujorku un sapratu, ka Maskavas zinātniskie ūdeņi ir sekli salīdzinājumā ar turienes akadēmisko dzīvi un iespējām. Pēc atgriešanās dzimtenē bija man arī labi piedāvājumi strādāt Indonēzijā un Holandē, bet toreiz es tik ļoti biju aizrāvies ar Latvijas neatkarību un atdzimšanu! Trīsdesmit gadu manis te nebija. Tas bija tāds romantisms! Nuja, cilvēki kāsa naudu un mantu, bet es bīdīju mākoņus. (Smejas.) Te nu mēs esam…
Biju aizdedzies arī ar teoloģijas atjaunošanu! Tā mani vienmēr ir interesējusi, padomju laikā paklusām lasīju dažādas grāmatas, pētīju Baznīcas vēsturi un liturģiju, visu, kas bija saistīts ar Austrumiem un misticismu. Tad Juris Rubenis uzaicināja mani iesaistīties darbā Teoloģijas fakultātē, un tas saskanēja ar manu interešu loku. Latvijas atdzimšana sākotnēji gāja roku rokā ar teoloģijas atdzimšanu. Juris Rubenis un Modris Plāte taču bija politiskās kustības avangardā, un tieši viņi lielā mērā nodrošināja Latvijas neatkarības pirmos soļus, bet jāatzīst, pēc pieciem gadiem jau bija jūtams, ka teoloģija noiet no sabiedriskās skatuves un cilvēku interese par baznīcu mazinās. Mans sapnis bija, lai Latvijā izveidotos tāds kā Austrijas modelis, kur reliģiozitāte ir augsta. Tādējādi Latvija kļūtu par savdabīgu zemi Eiropas Savienībā. Bet reliģiozitāte šeit izplēnēja kā rīta migla. Diemžēl. Un 90. gados sākās tāds histērisks patēriņa kults – pilnīgs konsumerisma ārprāts, kas izpaudās neaptveramā mantas kārē. Un tad vēl tas amizantais paskats, kad viss tika darīts nevis atbilstoši tam, kā kultūras cilvēks lieto materiālus vai garīgus labumus, bet patērējot patērēšanas dēļ sacensībā ar to, kuram ir vairāk. Neatkarība tika izmantota galvenokārt materiālo vajadzību apmierināšanai, pietrūka ideālu, un tas bija nožēlojami. Latvija kļuva ļoti parasta vieta. Tā kļuva, kā tagad daudzi saka, par vietu, kur dzīvot. Turklāt mans reliģiskais uzstādījums bija pietiekami konservatīvs, tādēļ vilšanos raisīja Rietumu liberālās teoloģijas ienākšana, kas faktiski bija pārvērtusies par komforta psiholoģiju. Tas mani neapmierināja, jo es esmu dziļi pārliecināts, ka ir gara sfēra un ir psiholoģiskā sfēra un tās nav bāžamas vienā maisā.
