“Patiesā valsts attieksme pret laulātajiem pilnībā atklājas senioru vecumā.” Par laulāto senioru (ne)vienlīdzību 0
Valdis Graudiņš, laulāts seniors, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Publiskajā telpā parādās priekšlikumi, un izskatās, ka valdošās politiskās partijas gatavojas revidēt divu cilvēku kopdzīvošanas statusu. Izrādās, ka laulība Latvijā tikai daļēji atbilst Eiropas vērtībām šajā jomā. Esmu seniors, 47 gadus laulībā, tāpēc gribu dalīties savās pārdomās par laulību un valsts attieksmi pret laulātiem senioriem mūža nogalē.
Latvijas pamatlikuma – Satversmes – 110. pantā ir rakstīts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti. Ir secināts, ka šis Satversmes pants aptver gan pilsoniskās un politiskās, gan sociālās un ekonomiskās tiesības attiecībā uz laulību.
Laulāto tiesības un pienākumus var atrast Civillikuma Ģimenes tiesību daļā. “Laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību. Ģimenes kopdzīves kārtošanā abiem laulātajiem ir vienādas tiesības. Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.”
Otra laulātā darbības palīdzība nav tikai mantiski novērtējama ieguldījuma izdarīšana, bet arī kopīgas mājsaimniecības vadīšana ikdienā un laulāto kopīgo bērnu ikdienas aprūpe un uzraudzība, ko veic viens no laulātajiem, tajā pašā laikā radot piemērotus apstākļus otra laulātā profesionālai darbībai.
Savā garajā laulības dzīvē esmu nonācis pie atziņas, ka galvenais saskanīgai laulībai ir laulāto savstarpēja vienlīdzība. Tas izriet arī no Civillikuma uzstādījumiem. Viscaur pozitīva valsts attieksme uz divu cilvēku savienību un iespēja plānot katra laulātā lomu ģimenē. Mēs ar sievu savā laulībā izveidojām kopīgu nedalāmu mājsaimniecību, visus ienākumus apvienojot kopīgā budžetā. Faktiski no kopīga budžeta veicām visus maksājumus, arī abu laulāto sociālā nodokļa maksājumus pensiju kapitālu uzkrāšanai.
Tomēr patiesā valsts attieksme pret laulātajiem pilnībā atklājas senioru vecumā, kad devāmies pensijā. Pensija nav žēlsirdības dāvana, bet pensiju veido pašu laulāto visa mūža garumā valsts kasē iemaksātais pensijas kapitāls, kas tiek izdalīts ar paredzamo mūža ilgumu. Pensijas mums aprēķināja katram atsevišķi kā pilnīgi svešiem, nelaulātiem cilvēkiem.
Aprēķinot laulāto pensijas atsevišķi, valsts pilnībā ignorē mūsu 47 gadus ilgo kopdzīvi, ignorē mūsu kopīgo mājsaimniecību ar savstarpējo pienākumu sadali un kopīgo budžetu, ignorē faktu, ka abu laulāto pensijas kapitāli ir uzkrāti laulības laikā ar otra laulātā palīdzību un pēc Civillikuma pieder abiem laulātajiem līdzīgās daļās.
Pēc Civillikuma sanāk, ka arī pensijām būtu jābūt vienādām vai vismaz līdzīgām. Diemžēl mana sieva saņem mazāku ikmēneša pensiju, jo sakarā ar vienošanos ģimenē viņa ieguldīja lielāku darbu bērnu audzināšanā un mājsaimniecības vadīšanā.
Sanāk, ka lielākais zaudētājs materiāli mūža nogalē gandrīz vienmēr būs laulātais, kurš vairāk laika ir veltījis ģimenei, bērniem, mājsaimniecībai, tāpēc mazāk laika ir atlicis karjeras attīstībai. Pazūd jau laulības jēga, ja laulātie nevar savstarpēji nodrošināt pat vienlīdzīgu iztikšanu mūža nogalē. Zinu, nevienu jau pārāk neinteresē mana laulība, bet no šī piemēra var izdarīt vispārīgus secinājumus par valsts attieksmi pret laulātajiem senioru vecumā.
Valsts nedod nekādas iespējas laulātajiem pašiem lemt par savu īpašuma, tas ir, par kopīgi uzkrātā pensijas kapitāla vienlīdzīgu sadali un pensiju vienādošanu. Tā ir netaisnība un vistīrākā valsts īstenota psiholoģiska un ekonomiskā vardarbība pret laulātajiem, ierobežojot laulāto rīcībspēju ar savu laulības laikā kopīgi uzkrāto pensiju kapitālu.
Kamēr nav iespējams īstenot Civillikumā noteikto, laulības laikā iegūtās laulāto kopīgās mantas prezumpciju un garantēt, ka jebkurš laulātais pēc otra laulātā pensionāra nāves var saņemt vismaz pusi no laulības laikā kopīgi iegūtajām abu laulāto pensijām, laulāto vienlīdzība ir tikai tukša pļāpāšana.
Mūža nogalē, kad nāve šķir laulātos pensionārus, izdzīvojušajam ir paredzēts terminēts (uz laiku) pabalsts. Taču tas nav saistīts ne ar kopīgi laulībā nodzīvoto laiku, ne ar kopīgi uzkrāto pensiju kapitālu.
Pabalsts faktiski tiek piešķirts par laulātā statusu un uz vienādiem noteikumiem, neņemot vērā, vai laulībā kopā nodzīvoti 50 gadi vai nodzīvotas divas dienas.
Zinot Latvijas senioru pensiju līmeni, lielai daļai senioru mūža nogale ir cīņa par izdzīvošanu, un svarīgs ir katrs eiro, katrs cents. Lai izlīdzinātu katra laulātā iespējas dzīvot un izdzīvot arī pēc dzīvesbiedra aiziešanas mūžībā, publiskajā telpā ir bijuši cerīgi likumdošanas priekšlikumi pensiju likumā – par ilggadēju laulāto pensiju vienādošanu, par atraitņu pensiju ieviešanu, par tiesībām izvēlēties, kuru pensiju saņemt pēc otra laulātā nāves. Priekšlikumu realizācijas pamatā paredzēta tikai abu laulāto uzkrāto pensijas kapitālu pārdale, abiem laulātajiem vienojoties. Tas viss, neskarot citu pensijas dalībnieku intereses.
Pagaidām redzam likumdevēja pilnīgu neieinteresētību un politiskās gribas trūkumu risināt šo laulātajiem pensionāriem svarīgo jautājumu. Salīdzinājumam – man ir “liels, liels” prieks, ka pandēmijas laikā likumdevējam politiskās gribas netrūka, un vismaz valsts augstākajām amatpersonām varēja jūtami paaugstināt atalgojumu, tātad celt viņu dzīves līmeni. Kad tad, ja ne pandēmijas un lokdauna laikos. Šis ir vēlēšanu gads, cerēsim uz likumdevēja labvēlību arī pret laulātajiem senioriem. Kādreiz jau brīnumi arī notiek.
Ieteikums kopdzīves reformatoriem. Vispirms sakārtot likumus atbilstoši Satversmes un Civillikuma vērtībām, lai laulātie paši var vienojoties un mūža nogalē likvidēt savstarpēju materiālo nevienlīdzību. Pēc tam var ķerties kopdzīves uzlabošanai saskaņā ar Eiropas vērtībām.
