Vai prestižam sekos materiāls atbalsts? 0
Kuldīgas novada pašvaldības Kultūras nodaļas vadītāja Dace Reinkopa “LA” atzīst, ka Nemateriālā kultūras mantojuma likums gaidīts ilgi: “Šīs mantojuma daļas saglabāšana bijusi aktuāla vienmēr un, ņemot vērā globālajā pasaulē notiekošo, kļūst arvien aktuālāka. Nemateriālais kultūras mantojums nekad nav bijis novārtā atstāts, bet nu klāt nācis likuma spēks, kas atļauj mūsu vērtības identificēt un atrast visas valsts mērogā unikālās. Vislielākais labums, ka būs iespēja noteikt procedūru, kā elementu aizsargāt, jo daudzas prasmes ir uz izzušanas robežas, to nesēju palicis maz, tās vairs nav populāras sabiedrības ikdienas dzīvē, bet, nonākot likuma aizsardzībā, tām var tikt izveidota glābšanas programma, par to var ieinteresēties jaunatne un tās atkal var kļūt atpazīstamas un nozīmīgas.”
No Kuldīgas novada suitu kultūrtelpā ietilpst Gudenieku pagasts, no Alsungas novada Alsunga un no Ventspils novada Jūrkalne, kurās kopā dzīvo apmēram 3000 iedzīvotāju. Kas mainījies suitu kultūras telpā, kopš tā iekļuvusi UNESCO glābšanas programmā jeb tā dēvētajā Konvencijas sarakstā? Dace Reinkopa teic, ka aktīvāk sācis darboties etniskās kultūras centrs, vairojusies suitu pašapziņa, apzinoties sevi kā unikālu, vienreizēju kultūras daļu. Ar kādu prieku un cik daudzi suiti tagad valkā tautastērpu, ar lepnumu iziet ielās krāšņajos ģērbos, cik daudzi mācās tērpu darināt! Apklusuši arī skeptiķi, kuri sākumā neredzēja nekādu labumu suitu kultūras telpas iekļaušanai UNESCO sarakstā. “Mums ir tikai suitiem raksturīgi kāzu rituāli, godi, tērpu nēsāšanas un darināšanas tradīcijas,” piebilst Dace Reinkopa. Dzīve suitos kļuvusi krāšņa, daudzas lietas – arī par sava veida kultūrtūrisma objektu.
Kuldīgas novadā ir ļoti bagāts kultūrvēsturiskais mantojums. Īpaša vērtība ir tautas tērpi, kas nav izteikti tikai Kuldīgai, bet visai Kurzemes daļai. Te raksturīgas zilās mēlenes pie tautastērpa, kam ir īpašas darināšanas, krāsošanas un aušanas metodes, spangu vainagi un tikai šai pusei piekritīgās rotas. “Vērtību ir ārkārtīgi daudz, bet mums jātiekas ar konkrētās jomas pārstāvjiem un nopietni jāizsver, kuras būtu tās tradīcijas un prasmes, kam būtu vērts piešķirt valstisku nozīmi,” saka Dace Reinkopa. Aktivizējušies ir arī kuršu ķoniņu pēcteči, kuru kopiena arī vēlas identificēt savu kultūras mantojumu.
Bērnu un jauniešu folkloras kopu kustības “Pulkā eimu, pulkā teku” Lejaskurzemes novada koordinatore, Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Solveiga Pētersone, kura pārstāv Nīcas novada tradīciju, arī var minēt daudzas tikai Nīcas novadam raksturīgas lietas. Viena no tām ir ļoti senā un skaistā dziedāšanas tradīcija ar garajiem saucieniem un leišiem (īpašs dziedājums, kur solists dzied augšējo, bet visi pārējie apakšējo balsi). “Būtu vērts sanākt kopā un šo tradīciju sapurināt, iedzīvināt. To varētu iekļaut kā izglītības projektu Nīcas vidusskolā un Rudes skolā,” viņa teic.
Lejaskurzemes novads varētu nacionālajam sarakstam iesniegt Nīcas skaistā tautastērpa valkāšanas tradīciju, jo, kā zināms, šis tērps izceļas ar viskošākajiem sarkanajiem brunčiem, skaistajām balti rakstītajām villainēm, samatotajām burstēm (jeb vestēm) un muduru svārkiem. Ļoti īpašs ir kulinārais mantojums, piemēram, Nīcas drānu siers (Jāņos siers tika siets un likts nostādināties drānā).
“Likums nāk īstajā laikā, jo uz visām šīm vērtībām tagad var palūkoties caur citu prizmu,” uzsver Solveiga Pētersone.
Ko tad ikdienā pamanām un ko – palaižam garām neievērotu? Nīcā un Otaņķos ir brīnišķīgas maizes cepējas, kuras kukuļus liek senajās, vecajās krāsnīs. “Ir vērts no viņām pārmantot senās receptes,” spriež Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa vadītāja. “Varbūt pašvaldība cepējām varētu palīdzēt iegādāties izejvielas, sarūpēt transportu cilvēkiem, kuri interesējas par šo seno prasmi?”
Taču Solveiga Pētersone neslēpj arī neskaidrības, kas viņai radušās. Tā, piemēram, cik nopietnam jābūt pētījumam, lai to iesniegtu nacionālajam sarakstam? Un, otrkārt, ko īsti tomēr dod iekļūšana nacionālajā sarakstā? Vai šai valstiskajai atzinībai, prestiža un goda lietai nāk līdzi arī kāds materiāls atbalsts? Jo līdz šim ne viena vien pašvaldība jau tāpat ir atbalstījusi visdažādākās nemateriālā mantojuma prasmes.
Dace Reinkopa teic, ka, protams, katram elementam jādod līdzi arī nodrošināšanas un saglabāšanas plāns un tas kaut ko nozīmē naudas izteiksmē. Ja vērtības pieteicējs ir pašvaldība, tai jāuzņemas rūpe nākamos piecus gadus nodrošināt procesa uzturēšanu, tradīcijas un prasmes saglabāšanas programmu, kas atkal prasa finansējumu. Jau tagad pašvaldības iegulda daudz – Dziesmu un deju svētku procesā, tāpat vai katrā novadā ir lietišķās mākslas kolektīvi, kam pašvaldība nodrošina telpas, vadītājus, finansējumu darbībai.
