Kāpēc pārdod piena saimniecības? Divu uzņēmēju pieredzes stāsti 31
Zemkopības ministra Jāņa Dūklava bieži atkārtotā frāze – es nezinu nevienu piensaimniecību, kas Krievijas krīzes dēļ bankrotējusi, – lauksaimnieku vidū tiek uztverta ar dalītām jūtām. Publiski izziņojusi bankrotu patiešām neviena saimniecība nav, taču banku un piegādātāju melnajos sarakstos ir daudzas. Vieni saimnieki likvidē ganāmpulkus, citi meklē pircējus savām govīm un zemei, bet citi pat gribēdami nevar to izdarīt. Satraucošākais, ka bezizejas situācijā nonākušas saimniecības, kas nebūt nav mazas, kas investējušas attīstībā un modernizācijā, un pat tādas, kurās ir rekorda izslaukumi.
Pēc Eiropas Komisijas jaunākajiem datiem, Latvijā novembrī bija zemākā piena iepirkuma cena Eiropā – 21,59 eiro par 100 kg. Gandrīz tikpat zema tā ir arī Lietuvā – 22,80 eiro un Igaunijā – 22,94 eiro. Polijā, no kurienes ceļu uz Latviju pēc lētāka piena mēro daži iepircēji, cena ir par 6 eiro augstāka – 27,65 eiro par 100 kg. Visaugstākās piena iepirkuma cenas ir Kiprā (56,45 eiro), Maltā (49,34 eiro) un Grieķijā (42 eiro).
Latvijas piena ražotāji nenoliedz, ka atbalsts nozarei ir bijis, taču nepietiekams. Periods, kurā par pienu tiek maksāts zem tā pašizmaksas, ir pārāk ieildzis. Vai krīzes pēdējā posmā Latvijas tautsaimniecība var atļauties zaudēt profesionāli strādājošus piena ražotājus un ģenētiski augstvērtīgas piena govis?
“LA” uzklausīja divu uzņēmēju pieredzes stāstu, kuri savas saimniecības pārdod un attiecīgi viens prasa 1,1 milj. eiro, otrs – 4,8 milj. eiro.
