Parīze negrimst. Vija Beinerte iepazīst ārkārtas stāvokli pēc terora aktiem 12
Kāpēc visi tik ļoti pārdzīvo par Parīzi, ja līdzīgas traģēdijas notiek arī Beirutā, Jeruzalemē, Alepo, Bagdādē, Kongo? Atbilde ir gluži vienkārša: tie, kas dzīvo Beirutā, Jeruzalemē vai Alepo, ir pieņēmuši faktu, ka atrodas karadarbības zonā. Parīze ir bezrūpības un svētku simbols. Parīze ir patvērums, kurp dodas tie, kas vēlas, izbaudīt prieku un mieru. Parīze ir sarkanā līnija, robeža. Kad Parīzi mēģina pārvērst par Beirutu, Bagdādi vai Kongo, visi ir sašutuši, jo kāds grib iznīcināt patvērumu, drošības sajūtu, pasaku. Iznīcināt robežu starp karu un mieru. Iznīcināt brīvību.
Galvenais neparastais un nepierastais, ko es redzēju Parīzē nākamajā garajā nedēļas nogalē pēc 13. novembra asiņainajiem notikumiem, proti, no ceturtdienas vakara līdz pirmdienas rītam lidostā, uz ielas un tādās iecienītās pulcēšanās vietās kā Parīzes Dievmātes katedrāle, Luvra vai Eifeļa tornis, bija militārās patruļas.
Puiši plankumainos maskēšanās tērpos, kas pārvilkti pāri bruņu vestēm, ar automātiem uz krūtīm un vieglajiem ieročiem pie labās kājas ceļgala un uz gurniem lielākoties pārvietojās grupās pa trim. Viņu kustības virziens nekad nebija iepriekš paredzams, taču varēja nojaust, ka nejaušību nav. Un arī to, ka tepat līdzās ir vēl citas grupas, kas nepieciešamības gadījumā apvienosies. Ik pa laikam pamanīju arī cilvēkus civilā apģērbā ar fokusētu skatu un to modrības pakāpi, kas liek saprast – šoreiz ir mobilizēti gan iekšlietu un drošības dienesti, gan militārie spēki.
Dienā, kad ielidoju Parīzē, proti, 19. novembrī, Francijas Parlaments ar milzīgu balsu pārsvaru lēma pagarināt barbariskā slaktiņa naktī prezidenta izsludināto ārkārtas stāvokli līdz trim mēnešiem: piecsimt piecdesmit viens deputāts nobalsoja par, seši pret, viens atturējās.
Redzēt militārās patruļas un bruņumašīnas Parīzes ielās bija dīvaini. Ne mazāk dīvaini bija, kad pie ieejas manā iemīļotajā grāmatnīcā pircējus sagaidīja trīs apsargi, kas lūdza atvērt ne vien somas, bet arī mēteļus. Lieki teikt, ka neviens no pircējiem nekurnēja, nevienam nešķita, ka šādi tiek ierobežota viņa pārvietošanās brīvība. Līdzīgas ainas risinājās visos lielajos iepirkšanās centros, muzejos un izstāžu zālēs.
Ne mazāk interesants bija pārbaudītāju un arī militāro patruļu etniskais sastāvs. Viens no trim parasti bija ieceļotājs no Āfrikas, otrs – baltās rases pārstāvis, bet trešais – vai nu arābs, vai aziāts. Gluži kā ilustrācija sauklim “la France en couleurs” jeb Francija krāsās. Bija skaidrs, ka tā nav nejaušība. Un arī tas, ka ikviens no šiem puišiem ir gatavs mirt par Franciju. Tātad par mums.
